19. jūnijs

Akita-inu (Japanese Akita Inu)

Šķirnes apraksts

Uz 1953.gada Japānas markas ir attēlota Akita-inu. Akita-inu ir viena no septiņām šķirnēm, kas tiek uzskatītas par Japānas nacionālo īpašumu. Šķirne tika izveidota mežacūku, briežu un pat melno lāču medībām. 

Kopējais izskats: liels suns, spēcīgas uzbūves, labi sabalansēts,  spēcīgas uzbūves: sekundārās dzimuma pazīmes ļoti izteiktas; sunim piemīt  cēls veidols,  pieticība un  izteikta pašcieņa; spēcīgs konstitūcijas tips.  

Akita-inu ļoti mīl visus ģimenes locekļus un viņu draugus un izbauda saskarsmi ar cilvēku. Parasti atturīgs jūtu izpausmēs, aizstāvot ģimeni cīnās līdz pēdējam. 
Akita-inu, kā nevienai citai šķirnei, piemīt gluži vai neparasta pašcieņa. Medību spējās tiek iekļauta asa redze un jutīga oža, spēja ātri un klusi pārvietoties. Šis lielais spēcīgais suns ir piemērots medībām dziļā sniegā. Viņu vienmēr augsti vērtēja  dēļ prāta un bezbailīgas attieksmes pret medībām. Runā, ka Akita-inu  spēja iedzīt makšķernieku tīklos pat jūras zivis. 

Savā dzimtenē Akitai piedēvē svētas īpašības – to uzskata par uzticamu suni-kompanjonu, mājas sargu un labas veselības simbolu. 
Japāņu Akitas pamatkrāsas: sarkana, tīģērkrāsas, balta.  

Augums:  Suns: 67 cm, Kuce: 61 cm
Pieļaujamā novirze no augstāk minētajiem izmēriem – 3 cm uz jebkuru no pusēm. 

Vairāk
19. jūnijs

Aļaskas malamuts (Alaskan Malamute)

Šķirnes apraksts

Šī Latvijā arvien populārākā šķirne savu nosaukumu ieguvusi no kādas eskimosu cilts - malamutiem. Šī cilts bijusi jau izsenis pazīstama ar saviem skaistajiem, izturīgajiem, darbīgajiem suņiem. Suņi izmantoti galvenokārt iedzīves un kravu pārvadāšanai, turklāt darījuši to ne tikai, velkot kamanu pajūgus, bet arī pārnēsājot kravu uz muguras.

Malamutiem ir saglabājies bara instinkts, kas reizēm var izpausties agresijā pret citiem suņiem. Pret cilvēku šis suns ir draudzīgs un uzticīgs, pieķeras ne tikai savam saimniekam, bet arī citiem cilvēkiem, tādēļ tas ir maz piemērots sarga pienākumu pildīšanai. Suns pieskaitāms pie lielajiem - augums 58-71 cm, svars 39-57 kg. Malamutiem nepieciešamas biežas fiziskās nodarbības. ASV, Kanādā un dažās citos Ziemeļu reģionos šie suņi piedalās kamanu pajūgu vilkšanas sacensībās, lai gan ir lēnāki par citiem pajūgu suņiem. Vislabāk savus spēkus apliecina garajās distancēs, kur nepieciešama liela izturība. Labi jūtas barā. Saprātīgajiem un kustīgajiem malamutiem nepieciešams ciešs kontakts ar cilvēkiem, pievēršot lielu uzmanību nodarbībām brīvā dabā. Pienācīgi nenodarbināta malamuta uzvedība krasi mainās, radot apgrūtinājumu tā turēšanā. Nav piemērots suns pilsētas dzīvoklim.

Blīvais apmatojums ar biezo, nemirkstošo pavilnu ir kuplāks uz kakla un pleciem. Kažoks mēdz būt visdažādākajās krāsās - no gaiši pelēka līdz melnam un rudam, ar baltu ķermeņa apakšdaļu un purnu. Kinoindustrijā Aļaskas malamutus nereti izmanto, atveidojot vilkus.
Avots: Materiāla tapšanā izmantota "Suņu avīze", interneta resursi

Vairāk
19. jūnijs

Amerikāņu buldogs (American Bulldog / Old Country Bulldog)

Šķirnes apraksts

Amerikāņu buldogs - atlētiski veidots suns, ar lielisku tempermentu, kam piemīt liels spēks, morāla noturība, veiklība un pārliecība ar kādu apveltītas retas mūsdienu suņu šķirnes. Amerikāņu buldogs ir universāls suns, ļoti viegli padodas dresūrai. Citu suņu barā amerikāņu buldogs būs bara vadonis, bet tajā pašā laikā sadzīvos ar viņiem draudzīgi. Šiem suņiem ļoti patīk spēlēties ar bērniem, nav rets tāds skats, ka pēc ilgas spēlēšanās bērns ir aizmidzis un par spilvenu izmanto masīvo suņa ķermeni. Amerikāņu buldogs ir ārkārtīgi jūtīgi pret saimnieka vēlmēm un prasībām, tie ir lieliski miesasargi, kas aizstāv gan saimnieku, gan viņa īpašumu. Amerikāņu buldoga psihe ir ļoti noturīga, viņu nedrīkst jaukt ar pilnīgi atšķirīgām šķirnēm - pibulterjeru, amerikāņu Stafordšīras terjeru u.c.

Šīs suņu šķirnes popularitāte stabili pieaug visā pasaulē. Pieprasījums pēc sargsuņa, kas reizē ir arī lielisks kompanjons, visticamāk, pieaug pamatojoties uz mūsdienu pasaules nedrošību, kad aizejot mājās, cilvēks vēlas redzēt sev blakus spēcīgu un uzticamu draugu, un draugu, kas būtu uzticamāks par amerikāņu buldogu, iedomāties ir ļoti grūti.

Muskuļots, vidējas miesasbūves, galva gandrīz kvadrātveidīga, salīdzinoši ar pārējo ķermeni, izteikti liela, tomēr ne pārāk. Purns pietiekami plats, dziļš un nosacīti īss. Korpuss dziļš un plats. Mugura īsa, spēcīgas miesasbūves, plata un muskuļota. Priekšķepas arī muskuļotas, ar labi attīstītu priekšplecu muskulatūru. Veikls, kustībās enerģisks un apņēmības pilns, radot mērķtiecības, spēka, vitalitātes un pašaizliecības iespaidu. Visumā – spēcīgs, stiprs, uz smagsvara robežas. Suņi augumā no 56 – 71 cm, svars no 31, 5 kg – 54 kg, kuces augumā no 51 – 66 cm, svars no 27 – 45 kg.

Pirmās ziņas par amerikāņu buldogiem, hronikā ir atrodamas jau no Anglijas viduslaikiem, taču Amerikā buldogi parādījās kopā ar pirmajiem angļu emigrantiem, kur tie kļuva slaveni savas nosvērtās psihes un lielā izmēra dēļ. Praktiski vienmēr amerikāņu buldogi bija uzvarētāji cīņā „viens pret vienu”. Suņa – cīkstoņa unikālisms slēpjas tur, ka šī ir vienīgā suņu šķirne, kura savā laikā tika izmantota suņu cīņās „viens suns pret baru”; uzbrūkot suņu bara vadonim, tas cieši turēja to ciet, kamēr pārējie bara suņi metās viņam virsū no visām pusēm. Tieši spēja bezbailīgi mesties cīņā ar vairākiem uzbrucējiem uzreiz un spēja parādīt bezbailīgu izturību, neskatoties uz cīņas rezultātiem, padarīja amerikāņu buldogus par Amerikas jūras kājnieku simbolu.

Uz doto brīdi šī ir viena no labākajām darba suņu šķirnēm – izturīga, bezbailīga, paklausīga. Amerikāņu buldogi ir ļoti veikli, labi peld. Īsā, cieši pieguļošā spalva un labi attīstītais zemspalvas apmatojums, padara šos suņus nejūtīgus pret temperatūras maiņām, kā arī spēju pielāgoties dzīvošanai āra apstākļos, lai gan ne pārāk zemā temperatūrā. Suņu izmēri, kustīgums , spēcīgā un masīvā kaulu uzbūve, līdzsvarotais temperaments padara šos suņus par lieliskiem suņiem – miesassargiem. Bez tam, šie suņi maz rej, dodot priekšroku pretiniekam uzbrukt klusējot.

Bet galvenā rakstura īpašība ir neticamā padevība savam saimniekam. Šie suņi ir gatavi atdot savu dzīvību, jebkurā situācijā aizstāvot kādu no ģimenes locekļiem.

Nosaukums „amerikāņu buldogs” nostiprinājās tikai pēdējos gados, pirms tam šos suņus, dažādos Anglijas un Amerikas nostūros sauca katrā savādāk - amerikāņu pit-buldogs, vecais lauku buldogs, vecais baltais angļu buldogs, bet visbiežāk gan vienkārši buldogs. Šis nosaukums tiem tika dots un nostiprinājās ne ārienes, bet gan to paveiktā darba dēļ, kuru tie veica, palīdzot ganīt lopus un apsargājot saimnieka īpašumus.

80.gadu beigās amerikāņu buldogi guva publisku atzinību kā lielisks sargs un suns – kompanjons un no šī brīža interese par šiem suņiem tikai pieaug.


Avots: Materiālu sagatavoja Agita Krūmiņa

Vairāk
12. jūnijs

Amerikāņu eskimosu špics (American Eskimo)

Šķirnes apraksts

Dekoratīva ziemeļu suņu šķirne. Amerikāņu eskimosu špics tika iegūts 19. gadsimta beigās, šķirnes veidošanai izmantojot vācu baltos špicus. Patlaban sastopamas vairākas amerikāņu eskimosu špicu variācijas. Šķirne ļoti populāra ASV, kaut gan suņu izstādēs tiek pārstāvēta ļoti reti. Eiropā lielāku popularitāti ir iemantojuši pomerāņu un miniatūrie vācu špici, kuri redzami atšķiras no amerikāņu eskimosu špica.

Proporcionālas miesas uzbūves suns. Standarta špica augstums skaustā - 38-48 cm, svars 9-16 kg; miniatūrā - 28-36 cm, svars - 4,5-9 kg. Ausis trijstūrveida ar viegli noapaļotiem galiņiem. Apmatojums mīksts, biezs un taisns, uz krūtīm un kakla veidojas iespaidīga apkakle. Aste ļoti pūkaina. Galva ķīļveida, proporcionāla attiecībā pret ķermeni. Priekšroka dodama tīri balti apmatojuma krāsai, pieļaujama arī krēmkrāsa un gaiši brūna krāsa. Amerikāņu eskimosu špics ir gudrs, viegli padodas jebkura veida apmācībai. Pēc rakstura mierīgs un nosvērts, labsirdīgs. Lielisks ģimenes kompanjons. Sunim ļoti patīk rotaļas sniegā.


Avots: Materiāla tapšanā izmantota "Suņu avīze", interneta resursi

Vairāk
19. jūnijs

Amerikāņu Stafordšīras terjers (American Staffordshire Terrier)

Amerikāņu Stafordšīras terjers atšķiras no sava priekšteča Stafordšīras bulterjera ar spēcīgāk veidotu, lielāku ķermeni. Suņi augumā sasniedz 46-48 cm, kuces 43-46 cm, svars 18-23 kg. Gludajai īsajai spalvai iespējams jebkurš krāsojums.

Amerikas Stafordšīras terjeri, līdzīgi kā Stafordšīras bulterjeri, ir iegūti, krustojot angļu buldogus ar dažādu šķirņu terjeriem un tikuši izmantoti kā cīņu suņi. No brīža, kad Anglijā tika aizliegtas suņu cīņas, par šiem suņiem tika aizmirsts. Trīsdesmit gadus vēlāk pirmie suņi tika izvesti uz ASV, kur šķirne tika attīstīta, akcentējot masīvāku augumu, un tā ieguva nosaukumu amerikāņu Stafordšīras terjers. Neraugoties uz šo dzīvnieku spēku, tie ir labvēlīgi noskaņoti pret cilvēkiem. Šķirnes reputācijai stipri kaitējusi līdzība ar pitbulterjeriem. Šo suņu piekritējus apbūrusi suņu drosmīgā un padevīgā daba, savus saimniekus tie gatavi aizstāvēt ar neticamu pašaizliedzību - līdz nāvei.

Selekcijas darbā šiem suņiem izzudusi cīņu tieksme, bet raksturā saglabājušās tādas iezīmes kā pašapziņa, bezbailība un padevība cilvēkam. Šie suņi allaž vēlas izpatikt saimniekam un darīs tā labā visu. Diemžēl šīs īpašības ne vienmēr tiek izmantotas labos nolūkos. Pēc rakstura suņi parasti ir mierīgi un līdzsvaroti, bet, ja lieta nonāk līdz cīņai, žēlastības nepazīst. Nav ieteicams šos suņus audzināt apsardzei, bet gan attīstīt labās kompanjona īpašības, jo viņi ir pārpārēm apveltīti ar visiem nepieciešamajiem sarga instinktiem.

Jau no kucēna vecuma Stafordšīras terjers ir nopietni un pacietīgi jāaudzina. Šis suns ir ļoti aktīvs, neatlaidīgs, izturīgs un valdonīgs. Līdzās daudzām citām šķirnēm arī šie suņi var būt lieliski ģimenes draugi, lai gan pēdējā laikā pie mums šī šķirne guvusi sliktu slavu gan cilvēku nezināšanas, gan dažu saimnieku bezatbildības dēļ. Latvijā patlaban viena no populārākajām suņu šķirnēm.

Drosmīgie suņi ir bezgalīgi uzticīgi saimniekam un ģimenei. Sistemātiski un konsekventi audzināti, amerikāņu Stafordšīras terjeri spēj daudz ko iemācīties, var gūt labus panākumus paklausības sacensībās.

Apsverot iespēju iegādāties amerikāņu Stafordšīras terjeru, nopietni jāiepazīstas ar visu pieejamo (netendenciozo. - redakcija) informāciju par šīs šķirnes suņiem. Nav piemērots suņu īpašniekiem ar nelielu pieredzi spēcīgu un valdonīgu suņu audzināšanā.
Avots: Materiāla tapšanā izmantota "Suņu avīze"

Vairāk
12. jūnijs

Angļu buldogs (Bulldog / English Bulldog / British Bulldog)

Šķirnes apraksts

Pirmoreiz angļu buldogs kā stabila, īpaša šķirne minēta 1631. gadā un kopā tā laika mazpamazām nostiprinājies par atzītu angļu nacionālo suni. Cēlies tas no angļu mastifa, kura senči savā laikā Anglijā ievesti no Normandijas, no tā jau pirms vairākiem gadsimtiem izselekcionēts zemāka auguma cīņas suns. Mūsdienās šo šķirni sen vairs nelaiž cīņas arēnā, tas kļuvis par lutinātu un lolotu mājas suni.

Augumā šis kādreizējais cīņas suns, kaut ļoti spēcīgs un kompakts, nav liels: augstums skaustā 40 cm (svars sunim 30-40 kg, kucei - 22-26 kg). Galva salīdzinājumā ar pārējo ķermeni liela, masīva, purns gandrīz pilnīgi pieplacināts. Pāri galvai no iedegunes līdz pakausim stiepjas plata, vertikāla rieva. Deguns plats, plakans, šķiet iespiests starp ausīm. Sakodiens ar izvirzītu apakšžokli, tā sauktais pārkodiens. Ausis pavērstas atpakaļ (tā sauktās rožu ausis). Augšlūpa bieza, plata, nokaras abpus apakšžoklim. Acis apaļas, dziļi iegrimušas, ļoti tumšas, baltums nedrīkst būt redzams. Kakls īss, resns, muskuļots, ar nokarenām ielocēm abos sānos. Krūtis ļoti platas, dziļas. Kājas īsas, ļoti muskuļotas, pakaļkājas mazliet garākas par priekškājām, kas balstās uz platajām krūtīm, radot iespaidu, ka buldogam palīkas priekškājas, kas neatbilst patiesībai. Gaita smagnēja, it kā saistīta - buldogs iet maziem solīšiem, balstoties uzķepu pirkstgaliem. Aste sākas zemu muguras lejasdaļā, gals nedaudz savirpināts.

Kad 1835. gadā Anglijā aizliedza izmantot dzīvniekus cīņām, šķirne bezmaz iznīka. To paglāba vienīgi daži uzņēmīgi ļaudis, kas buldogus saglabāja, cerēdami, ka cīņas atjaunos un suņi viņiem atkal kalpos par peļņas avotu. Grūti pat ticēt, ka mūsdienu miermīlīgie, labsirdīgie angļu buldogi pieder pie cilts, kas audzēta nežēlīgām, asiņainām cīņām uz dzīvību un nāvi. Tā kā buldoga galvenais uzdevums bija stāties cīņas arēnā, neviens audzētājs neinteresējās par tā krāsu. Tādēļ kažoka īsajai, mīkstajai, zīdainajai spalvai pieļauta jebkura nokrāsa.

Bijušās PSRS teritorijā pēc kara pirmie angļu buldogi tika ievesti ap septiņdesmito gadu vidu (Maskavā viena no Polijas ievesta kuce, Igaunijā - pārītis no Somijas). Rīgā 1977. gada vasarā uzradās trīs no Igaunijas atvesti kucēni - Fredijs, Fleika, un Frogi. Fredijs aizgāja bojā tai pašā gadā, arī Fleika un Frogi palika nesapārotas partneru trūkuma dēļ. 1985. gada nogalē no Maskavas atveda Lēdiju Abigailu of Maccenzi un 1986. gada martā no nākamā to pašu vecāka metiena kucēnu Markizu de Daunu. Tā kā abi suņi bija no vieniem vecākiem, Abigailai partneri atrada Ļvovā (samaksājot par pārošanu tādu summu, ka bail minēt! - aut.). Atnešanās diemžēl bija kļūmīga - ķeizargrieziens, un no lielā metiena - 12 kucēniem - dzīvi palika tikai trīs - viena kucīte un divi sunīši. Kucīte aizceļoja uz Čeļabinsku. Patlaban Latvijā šķirne reti pārstāvēta.


Avots: Materiāla sagatavošanā izmantota Helmas Lapiņas grāmata "Suns, kuru mīlam"

Vairāk
10. jūnijs

Angļu kokerspaniels (English Cocker Spaniel)

Šķirnes apraksts

Kokerspaniels pieder pie visvairāk iecienītajām mazo spanielu šķirnēm. Patiesībā tie ir ļoti seni angļu medību suņi, kas pavadījuši medniekus viņu gaitās jau tajos laikos, kad vēl nebija izgudroti ugunsieroči. Taču gadu, drīzāk gan jāteic gadsimtu gaitā kokerspaniels kļuva arvien populārāks kā mājas suns un pēdējos gadu desmitos piedzīvo ļaunāko, kas ar suni vispār var notikt, - veidojas par dīvāna suni, kura saimniekam medības nenāk ne prātā.

Tomēr par godu kokerspanielam jāteic, ka šie suņi savas darbspējas nav zaudējuši un joprojām ir kaislīgi mednieki, ja vien tiem tiek dota iespēja. Ja kokerspanielu jeb - kā suņaudzētāju vidū pieņemts īsāk teikt - kokeru grib turēt vienīgi mājai, jāsāk to jau agri apmācīt paklausībā un disciplinētībā, jo daba tam ir visai stūrgalvīga.

Augumā neliels (augstums suņiem 38-41 cm, kucēm - 37-40 cm) suns ar paprāvu, masīvu, pagaru spalvu. Labi attīstīta piere, visai labi iezīmēta pāreja no pieres uz samērā stūrainu purnu. Piegulošas lūpas. Šķērveida sakodiens, pilna zobu formula. Tumši brūnas vai brūnas acis. Kokera galvas košākā rota ir garās, zemās, nokarenās ausis, ko sedz gara, gluda (nesprogaina) spalva. Kokerspanielam ir negarš, kompakts korpuss, mugura stingra, sākot ar krustiem viegli nolaidena. Aste nedrīkst pacelties virs muguras līnijas. Samērīgi īsās kājas balstās uz stingrām, "kamoliņā" savilktām ķepām. Garo, zīdaino spalvu, kas nedrīkst būt ne cirtaina, ne pūkaina, standarts pieļauj jebkurā krāsā, vienīgais iebildums - vienkrāsainajiem angļu kokerspanieliem balta iezīme drīkst būt tikai uz krūtīm. Vienkrāsainie kokerspanieli mēdz būt sarkanrudi, zeltainrudi vai melni. Bez tam sastopami melnbalti suņi, arī melni ar rudām iezīmēm (black and tan -aut.), melni rudajiem pamatkrāsa ir melna ar palsi brūnām iezīmēm noteiktās vietās: uz galvas, ausu iekšpusē, uz kājām, ķepām un zem astes. Šīm iezīmēm vēlams tīrs krāsas tonis. Daudzkrāsainajiem pieskaitāmi arī suņi ar baltu kažoka pamatkrāsu, uz kuras ir dābolaini plankumi vai lielāki laukumi melnā, brūnā vai oranžrudā tonī.

Angļu kokerspaniels ir jautras, labestīgas dabas suns, ļoti kustīgs un straujš, patīkams ceļabiedrs un piemīlīgs, rotaļīgs mājas suns. Kažoks rūpīgi jāsukā un pēc noteikta reglamenta jācērp.

Latvijā pirmo angļu kokerspanielu ieveda 1978. gadā no Polijas. Tā bija kuce Kama Odra Modra.


Avots: Materiāla sagatavošanā izmantota Helmas Lapiņas grāmata "Suns, kuru mīlam"

Vairāk
12. jūnijs

Angļu pointers (Pointer)

Šķirnes raksturojums

Pointers, kādreiz dēvēts arī par angļu pointeru, ir spēcīgs, cēls un aristokrātisks suns, kas savu galvu vienmēr tur lepni paceltu. Suņa atlētiskais un muskuļotais ķermenis vienmēr ir saspringts un modrs. Deguns ir mazliet piepacelts, ar izteiktu degungalu, augšlūpa ir pilnīga, taču ne pārāk ļengana. Atkarībā no apmatojuma krāsas acu krāsa variē no riekstu brūnas līdz gaiši brūnai. Vidēja izmēra smailās ausis brīvi nokarājas uz leju. Zobiem jāsakļaujas pakāpeniskajā vai šķērveida sakodienā. Kakls ir garš, aste ir taisna un smaila, un to nekad negriež nost. Ķepas ir ovālas formas, „liekos pirkstiņus” priekškājām ir vēlams atdalīt. Īsais, gludais, spīdīgais apmatojums visbiežāk ir baltā krāsā, taču drīkst būt arī tumši brūns, gaiši dzeltenīgs, melns vai oranžs, kā arī vienkrāsains, ar plankumiem vai raibs. Trīskrāsains apmatojums arī ir pieļaujams. Deguna krāsai jābūt vienādā krāsā ar suņa kažoka krāsu.

Temperaments

Angļu pointers vienmēr ir enerģijas pārpilns un dzīvespriecīgs. Lojalitāte un uzticība šo suni padara par patiesu draugu. Tas ir mīlošs, inteliģents un tīrīgs, laipns un pacietīgs ar bērniem, pointers ir kā īsts džentelmenis. Suns ir enerģisks un entuziastisks mednieks, taču mājās ir mierīgs un paklausīgs, suns ir gudrs un viegli adaptējas jebkurai situācijai. Socializējiet pointeru jau kopš agras bērnības, lai novērstu suņa tendenci kļūt biklam un bailīgam, daži eksemplāri var būt arī pārlieku uzbudināti. Pret svešiniekiem suns izturas pazemīgi, bikli un rezervēti, tas ries uz aizdomīgām skaņām, bet nekad nekalpos kā sargsuns. Izstāžu līniju suņi ir labāki ģimenes kompanjoni, medību līniju suņi ir pārāk aktīvi un tiem vienmēr piemitīs tendence medīt(šis instinkts attīstās jau agrā kucēnu vecumā). Pat 8 nedēļu vecumā daudzi kucēni jau sāk izrādīt medību instinktus. Šie visai neatkarīgie suņi nav agresīvi pret citiem suņiem, un labi sadzīvo ar citiem mājdzīvniekiem.

Augstums (skaustā): suņi- 55-62 cm, kuces- 54-60 cm
Svars: 20-30 kg

Veselības problēmas: šķirne ir predisponēta uz saslimšanām ar hipertireodismu, gūžas displāziju un pundurainību.

Turēšanas apstākļi: šie suņi nav piemēroti dzīvei dzīvoklī, tie ir ļoti aktīvi un labāk jutīsies skraidot pa neierobežotu zemes platību.

Treniņi

Treniņi šiem nenogurdināmajiem, enerģiskajiem suņiem ir vitāli nepieciešami, tie lieliski iederēsies kā ģimenes locekļi jaunā, aktīvā ģimenē, un nekādā gadījumā nevajadzētu šo suni iegādāties cilvēkiem, kas nevarēs nodrošināt pointeram regulāras fiziskās aktivitātes un spēles. Ja tiem trūks fiziskās slodzes, suņi kļūs nomākti un destruktīvi.

Mūža ilgums: aptuveni 13-14 gadi

Kopšana

Pointera mīksto apmatojumu ir ļoti viegli kopt, regulāri izsukājiet suni ar mīkstu saru birsti un mazgājiet tikai tad, kad nepieciešams. Lai apmatojums kļūtu spīdīgs, varat to noberzēt ar gabaliņu zamšādas vai raupju dvieli. Pārbaudiet suņa ķepas, īpaši pēc treniņiem un medībām, kā arī pēc fiziskās slodzes kārtīgi nosusiniet suni, neļaujot tam atdzist un saaukstēties. Regulāri pārbaudiet ausis, vai tajās nav sakrājušies netīrumi, sērs un nav sācies iekaisums.

Šķirnes vēsture

Balstoties uz visticamāko versiju angļu pointers tika radīts aptuveni pirms 200 gadiem savā starpā krustojot itāļu pointeru, fokshaundu(Foxhound), bladhaundu, greihaundu, ņūfaundlendu, seteru un buldogu. Šis protams ir gandrīz neticams šķirņu sajaukums, bet rezultāts ir izcili skaists un izdevies. Modernais pointers, kādu to pazīstam arī mūsdienās, eksistē aptuveni 80 gadus. Savu nosaukumu šķirne ieguva pateicoties īpašajai stājai („pointing”), kādu suns ieņem, kad ir uzgājis medījuma pēdas. Stājas virziens norāda medniekam uz kuru pusi ir devies medījums. Pirmie rakstiskie apliecinājumi angļu pointeram Anglijā tiek datēti ar 1650.gadu, kad tam vajadzēja atrast zaķi, ko nomedīt greihaundam. Taču jau 1700.gada sākumā pointers sāka izkonkurēt citas medību šķirnes, jo suns strādā ļoti ātri, pārmeklējot lielas zemes platības, un ir izcili drošsirdīgs. Vispiemērotākais tas ir sauszemes putnu medībām, taču labi piemērojas arī citiem medību veidiem uz sauszemes, ūdenī suns ir nepārliecinošs. Šķirne ir izturīga siltos laika apstākļos, bet jūtīga un strādā ar grūtībām ļoti aukstā laikā. Pointers ir leģendārs pēdu un medījuma uzmeklēšanā, taču nestrādā medījuma dzīšanā.

Mūsdienās suni vēl joprojām plaši izmanto medībām, kā arī tas ir iecienīts ģimenes kompanjons.


Avots: Materiāla tapšanā izmantota "Suņu avīze", interneta resursi

Vairāk
27. jūlijs

Argentīnas dogs

Šķirnes apraksts

Argentīnas dogs ir uzticams suns, kas būs lielisks mājas un ģimenes sargs. Rotaļīgs un ļoti labi saprotas ar bērniem - labprāt dod bučas un mīļojas. Ļoti inteliģents un spēcīgs, tāpēc šos suņus ir viegli apmācīt, izmantojot mīļumu, bet saglabājot savu autoritāti. Šī šķirne gan nav piemērota ikvienam. Ja sunim būs īstie saimnieki, tad pat dominējošākie šķirnes pārstāvji labprāt pakļausies gan saimniekam, gan citiem dzīvniekiem. 

Argentīnas dogiem nepieciešams kāds, kas saprot kā izrādīt savu līderību: cilvēks, kas ir ar stingru raksturu, pārliecināts un neatlaidīgs. Šai šķirnei nepieciešami noteikumi, kuriem sekot un skaidri novilktas robežas - ko drīkst darīt un, ko ne. Apmācības mērķis ir panākt, lai suns saimnieku atzīst par līderi. 

Argentīnas dogi labi sadzīvos ar citiem dzīvniekiem, ja tie būs blakus no kucēna vecuma.

Avots: https://www.dogbreedinfo.com/

Vairāk
12. jūnijs

Austrālijas aitu suns (Australian Shepherd)

Šķirnes apraksts

Lai gan šķirnes nosaukums vedina domāt, ka tās dzimtene ir Austrālija, jāsaka, ka patiesībā tās pirmsākumi meklējami tieši ASV. Ievesti Austrālijā merīnaitu ganāmpulku apsargāšanai, tie ieguva savu nosaukumu. Tie, kas redzējuši dokumentālās filmas ar šī suņa piedalīšanos ganos, zina, ka darba laikā šiem suņiem ir raksturīga nedaudz zemei pieplakusi gaita un koncentrēts skatiens. Vidēji liela auguma suns. Augstums skaustā 51-58 cm, kuces nepārsniedz 53 cm. Svars 16-23 kg. Apmatojuma krāsa var būt visda- žādākajos toņos, visbiežāk sastopamas marmora krāsojuma variācijas. Agrāk Austrālijas aitu suņiem tika kupētas astes, reizēm piedzimst arī kucēni ar pavisam īsu astīti.

Austrālijas aitu suns izceļas ar attīstītu prātu un spēju patstāvīgi strādāt un pieņemt lēmumus. Sarga instinkti ir ļoti attīstīti, tādēļ apmācot šos suņus, atliek vien novirzīt enerģiju pareizajā virzienā. Gudrie, apķērīgie, vērīgie suņi ir viegli apmācāmi, tiem raksturīga nosvērta, modra, piesardzīga izturēšanās. Šie suņi nav piemēroti mierīgas dzīves tīkotājiem. Darbīgie, noteiktie, uzticamie dzīvnieki pastāvīgi meklē aktīvu nodarbošanos. Jānodrošina pietiekam fiziskā slodze un jānodarbina tā rosīgais prāts. Pretējā gadījumā garlaicības māktam sunim var izveidoties kaitīgi ieradumi. Pietiekami nodarbināts, Austrālijas aitu suns ir mierīgs un līdzsvarots mājas suns.

Pret svešiem šie suņi izturas drīzāk rezervēti, taču ļoti pieķeras pazīstamiem cilvēkiem. Austrālijas aitu suņi gūst labus panākumus glābšanas un meklēšanas, kā arī pavadoņu dienestos. Visu jauno apgūst ar lielu aizrautību. No mazotnes iepazīstināts ar citiem suņiem un mājdzīvniekiem, vēlāk ar tiem saprotas labi.

Apmatojums nav sarežģīti kopjams.


Avots: Materiāla tapšanā izmantota "Suņu avīze"

Vairāk