Vācu špics: enerģisks kompanjons un uzticams ģimenes draugs

Suņu šķirnes ar senu un bagātu vēsturi sevī nes pārbaudītas vērtības – stabilu temperamentu un dziļi iesakņojušos vēlmi būt par cilvēka kompanjonu. Vācu špics ir viens no spilgtākajiem šādu šķirņu piemēriem Eiropā, kura pirmsākumi meklējami gadsimtiem senā pagātnē. Ko šis senais mantojums nozīmē mūsdienu saimniekam un kā tas ietekmē vācu špicu aprūpi – ar savu profesionālo redzējumu dalās Dino Zoo suņu skolas vadītāja, kinoloģe Tatjana Bodricka. 

Vācu špics: izcelsme un senā vēsture

Vācu špics ir viena no senākajām un tradīcijām bagātākajām suņu šķirnēm Eiropā, kuras saknes meklējamas tūkstošiem gadu senā pagātnē. Tiek uzskatīts, ka šo suņu tiešie priekšteči ir akmens laikmeta "kūdraines suņi", padarot tos par vienu no senākajām mājas suņu formām Centrāleiropā. 

Sākotnēji šie suņi bija neaizstājami palīgi Vācijas zemnieku, vīndaru un zvejnieku saimniecībās, kur tie sargāja mājas, lopus un laivas no nevēlamiem viesiem. Pateicoties savai iedzimtajai modrībai, teritoriālajai dabai un neuzticībai pret svešiniekiem, tie kalpoja par izciliem sargiem, skaļi brīdinot par jebkādu tuvošanos.

Šķirnes nosaukums “špics” cēlies no vācu valodas vārda “spitz”, kas nozīmē “ass” vai “smails”, un tas precīzi raksturo suņa lapsai līdzīgo purniņu un modrās, stāvās ausis. Mērķtiecīga šķirnes attīstība un standartizācija sākās 19. gadsimta beigās, kad 1899. gadā tika nodibināts Vācijas špicu klubs. Šī organizācija uzsāka darbu pie šķirnes tīrības saglabāšanas un piecu atšķirīgo izmēru un daudzo krāsu variāciju nostiprināšanas. 

Jau 18. gadsimtā špici, pateicoties savam pievilcīgajam izskatam, iekaroja arī aristokrātu sirdis, un īpaši nozīmīga loma to popularizēšanā ārpus Vācijas bija Anglijas karalienei Šarlotei, kura tos ieveda karaliskajā galmā. Vācu špics ir pamatlicējs daudzām citām špicu šķirnēm, tostarp miniatūrajam Pomerānijas špicam, un tā ietekme ir nostiprinājusi tā fundamentālo statusu FCI 5. grupā (Špici un primitīvā tipa suņi). 

Šķirnes fiziskais raksturojums 

Vācu špics ir suns, kas piesaista uzmanību ar savu karalisko stāju, kuplo kažoku un lapsai līdzīgo, modro purniņu. Tā modro un inteliģento skatienu pasvītro tumšas, vidēja lieluma mandeļveida acis, kas ir nedaudz slīpas un vienmēr šķiet uzmanīgas. 

Ķermeņa uzbūve ir kompakta un gandrīz kvadrātveida, kur skausta augstums ir aptuveni vienāds ar ķermeņa garumu, radot harmonisku un līdzsvarotu siluetu. Viena no šķirnes galvenajām iezīmēm ir tās dubultais apmatojums – īsa, bieza un vatei līdzīga pavilna, ko sedz garāki un taisni akotmati, kas nodrošina lielisku aizsardzību gan pret aukstumu, gan karstumu.

Ap kaklu un krūtīm apmatojums veido iespaidīgu, lauvas krēpēm līdzīgu apkakli, savukārt kuplā, uz muguras saritinātā aste ir vēl viena no šķirnes raksturīgākajām iezīmēm. Šķirnes krāsu palete ir ļoti daudzveidīga, ietverot klasiski melnu, baltu un brūnu, kā arī oranžu, krēmkrāsu, sudraboti pelēku (raksturīgs kēshondiem) un dažādus lāsumainus toņus. 

Starptautiskā Kinoloģiskā federācija (FCI) atzīst piecus vācu špicu izmēru veidus, kas ļauj potenciālajiem saimniekiem izvēlēties sev piemērotāko kompanjonu: 

• vilku špics (jeb kēshonds): lielākais no špiciem (49 ± 6 cm skaustā); 

• lielais špics (Grossspitz): (46 ± 4 cm skaustā); 

• vācu vidējais špics (Mittelspitz): (34 ± 4 cm skaustā), ideāls vidēja izmēra kompanjons aktīvām ģimenēm; 

• vācu mazais špics (Kleinspitz): (26 ± 3 cm skaustā), populāra izvēle pilsētas iedzīvotājiem; 

• Pomerānijas špics (Zwergspitz): mazākais no visiem (20 ± 2 cm skaustā). 

Lai gan kažoks ir iespaidīgs, tā kopšana nav pārlieku sarežģīta, taču prasa regularitāti. Lai izvairītos no savelšanās, suns jāķemmē vismaz 2–3 reizes nedēļā. Apmatojuma maiņas periodos tas jādara biežāk. Lai gan daudzi saimnieki iemācās to darīt paši, periodiski suņu frizētavas apmeklējumi var būt ļoti noderīgi. Kvalificēts suņu frizieris jeb grūmeris ne tikai palīdzēs uzturēt kažoku perfektā stāvoklī, bet arī sniegs padomus par pareizu kopšanu mājas apstākļos.

Šķirnes temperaments un uzvedība 

Vācu špica temperaments ir spilgts kontrasts starp tā dzīvespriecīgo ārieni un nopietno sargsuņa dabu. Tas veido ļoti ciešu un lojālu saikni ar savu ģimeni un ir lielisks kompanjons gan pieaugušajiem, gan bērniem, ja vien bērni ir iemācīti izturēties pret dzīvnieku ar cieņu. Šie suņi ir ļoti modri un vienmēr gatavi ziņot par svešinieku tuvošanos, kas padara tos par lieliskiem sargiem. 

Saskaroties ar svešiniekiem, špics sākotnēji var būt nedaudz atturīgs un vērojošs, taču tas nav agresīvs, bet gan piesardzīgs. To dabiskais instinkts ir riet, lai pievērstu uzmanību, tādēļ ir svarīgi jau no kucēna vecuma mācīt, kad riešana ir pieņemama un kad – nē. 

Neskatoties uz savu mazo vai vidējo izmēru, vācu špici ir enerģiski un rotaļīgi suņi, kuriem nepieciešamas regulāras fiziskās aktivitātes un mentālā stimulācija. Tomēr šis suns nav hiperaktīvs – ja tā enerģijas un uzmanības vajadzības ir apmierinātas, mājās tas parasti ir mierīgs un līdzsvarots kompanjons. 

Tiem patīk garas pastaigas, spēles un jaunu komandu apguve. Bieži tiek uzsvērts, ka šķirnei piemīt "liela suņa personība mazā ķermenī" – tā ir drosmīga, pašpārliecināta, un tai piemīt zināma neatkarība un reizēm arī spītība, tāpēc audzināšanā svarīga ir konsekvence un pacietība. Lai veidotu harmoniskas attiecības un novērstu nevēlamu uzvedību, piemēram, pārmērīgu riešanu vai trauksmi, ļoti ieteicama ir agrīna socializācija un apmācības suņu skolā.

Audzināšana un aprūpes padomi 

Lai vācu špics izaugtu par paklausīgu un laimīgu suni, tā audzināšanā jāiegulda laiks un pacietība jau no pirmās dienas. Apmācībai jābūt balstītai uz pozitīvām metodēm – uzslavām, gardumiem un rotaļām. Šie suņi ir gudri un ātri mācās, taču var kļūt spītīgi, ja tiek izmantotas pārāk bargas metodes. 

Veselības ziņā šī ir relatīvi spēcīga un ilgdzīvojoša suņu šķirne, kas bieži nodzīvo 13–15 gadus. Tomēr, kā jau daudzām suņu šķirnēm, arī špiciem ir nosliece uz noteiktām kaitēm, piemēram, ceļa bļodiņas luksāciju (patellas luksācija), īpaši mazākajiem paveidiem, kā arī zobu problēmām, tādēļ regulāra zobu tīrīšana ir obligāta. 

Potenciālajiem saimniekiem jārēķinās, ka vācu špica iegādes cena ir tikai sākotnējais ieguldījums. Papildu izmaksas veidos kvalitatīva barība, regulāras vizītes pie veterinārārsta, vakcinācija, pretparazītu līdzekļi un kopšanas piederumi. Sabalansēts, profesionāls uzturs ir būtisks, lai uzturētu kažoka kvalitāti un vispārējo veselību. 

Aktivitātes ziņā špicam pietiks ar ikdienas pastaigām un rotaļām, taču tas labprāt piedalīsies arī dažādos suņu sporta veidos, piemēram, adžiliti vai obedience, kas nodrošinās nepieciešamo mentālo stimulāciju.

BUJ 

1. Cik ilgi dzīvo vācu špics? 

Vācu špics ir ilgdzīvotājs, tā vidējais mūža ilgums ir no 13 līdz 15 gadiem, taču ar labu aprūpi un veselīgu dzīvesveidu tas var sasniegt arī lielāku vecumu. 

2. Vai vācu špics ir piemērots ģimenēm ar bērniem? 

Jā, vācu špics var būt lielisks ģimenes suns, ja bērni ir apmācīti, kā pareizi un ar cieņu izturēties pret suni, ņemot vērā tā nelielo izmēru un trauslumu.

3. Vai vācu špics daudz rej? 

Špici pēc dabas ir modri sargsuņi, tāpēc tiem ir tendence riet, lai paziņotu par svešiniekiem vai neierastiem trokšņiem. Apmācības suņu skolā jau no kucēna vecuma liks ne tikai paklausības pamatus, bet arī var palīdzēt kontrolēt pārmērīgu riešanu.