Velsas korgijs: no ganu suņa līdz karaliskajam kompanjonam

Velsas korgijs ir sena ganu suņu šķirne, kas mūsdienās ieguvusi pasaules mēroga atpazīstamību ne tikai sava unikālā izskata, bet arī karaliskā statusa dēļ. Šķirnei raksturīgais zemais, garais siluets un inteliģentā, vērīgā sejas izteiksme ir mantojums no laikiem, kad tās galvenais uzdevums bija liellopu ganīšana skarbajos Velsas apvidos. Tomēr aiz darba suņa ārienes slēpjas enerģisks, gudrs un sirsnīgs kompanjons, kura rakstura īpašības ļāvušas tam iekarot vietu gan daudzās ģimenēs, gan karaļnamā. 

Dziļāku ieskatu Velsas korgiju pasaulē, iepazīstinot ar abiem šķirnes paveidiem, to atšķirībām, raksturu un kopšanas īpatnībām, šajā rakstā sniedz Dino Zoo eksperte, kinoloģe un suņu skolas vadītāja Tatjana Bodricka. 

Šķirnes izcelsme un vēsture

Lai gan Velsas korgija nosaukums mūsdienās aptver divus šķirnes paveidus, ir svarīgi uzsvērt, ka Velsas korgijs pembroks un Velsas korgijs kardigans ir divas patstāvīgas šķirnes ar atšķirīgu un senu vēsturi. To izcelsme meklējama Velsas kalnainajos apvidos, taču katrai šķirnei savā vēsturiskajā grāfistē – attiecīgi Pembrokšīrā un Kardiganšīrā.

Velsas korgijs kardigans tiek pamatoti uzskatīts par senāko no abām šķirnēm. Tiek lēsts, ka tā priekšteči, kas saistīti ar takšveidīgo suņu grupu, Velsā ienāca kopā ar ķeltu ciltīm pirms vairāk nekā 3000 gadiem. Pretstatā tam, pembroku senči ir špicveidīgie suņi, kurus 12. gadsimtā uz Pembrokšīru atveda flāmu audēji, kas tur ieradās pēc Anglijas karaļa Henrika I uzaicinājuma.

Vēsturiski abu šķirņu pārstāvji tika savstarpēji krustoti, un Lielbritānijas Kinoloģiskais klubs līdz pat 1934. gadam tos reģistrēja kā vienu šķirni. Tomēr audzētāji, apzinoties un novērtējot katras līnijas unikalitāti, panāca to oficiālu sadalīšanu. Neraugoties uz vizuālo līdzību, tās ir divas atšķirīgas šķirnes ar savu standartu un temperamentu. 

To sākotnējais uzdevums gan bija identisks – nenogurstoši strādāt kā liellopu ganiem. Pateicoties savam zemajam augumam, tie spēja veikli manevrēt starp lielajiem dzīvniekiem, tos virzot ar viegliem knābieniem potītēs un prasmīgi izvairoties no atbildes spērieniem.

Šķirnes starptautiskā atpazīstamība sākās ar nozīmīgu pavērsienu, kad karalis Džordžs VI 1933. gadā savām meitām, princesēm Elizabetei un Mārgaretai, uzdāvināja pembroku kucēnu. Šis notikums kļuva par aizsākumu karalienes Elizabetes II leģendārajai mīlestībai pret šo šķirni. 

Karalienes Elizabetes II valdīšanas laikā karaliskajā galmā mitinājās vairāk nekā 30 Velsas korgiji. Tie ātri kļuva par neatņemamu monarhes publiskā tēla sastāvdaļu un pastāvīgu mediju uzmanības objektu, drīzumā iegūstot savu īpašo apzīmējumu – karalienes korgiji. Šī ciešā saistība ar monarhiju kļuva par pamatu karaliskā korgija statusam, paceļot šķirnes atpazīstamību vēl nebijušos augstumos visā pasaulē. 

Šķirnes fiziskais raksturojums

Lai gan Velsas korgijs pembroks un Velsas korgijs kardigans dala kopīgu siluetu – zemu, spēcīgu ķermeni ar īsām kājām –, pastāv vairākas noteiktas fiziskās pazīmes, kas atšķir šos divus šķirnes paveidus. 

Viena no visvieglāk pamanāmajām atšķirībām ir aste. Kardiganiem raksturīga gara, kupla un lapsai līdzīga aste. Turpretī pembrokiem vēsturiski ir bijusi ļoti īsa aste, kas ir vai nu ģenētiski iedzimta, vai arī kupēta. Tā kā mūsdienās daudzās valstīs astes kupēšana ir ar likumu aizliegta, arvien biežāk ir sastopami pembroki ar garu asti, kura gan parasti ir mazāk kupla nekā kardiganiem. 

Otra būtiska atšķirība ir ausis. Pembroku ausis ir stāvas, vidēja lieluma ar nedaudz noapaļotiem, bet izteiktiem galiem, kas veido gandrīz vienādmalu trijstūri. Kardiganiem ausis ir lielākas, platākas pie pamatnes, ar izteikti noapaļotiem galiem un nedaudz pavērstas uz āru. 

Arī ķermeņa uzbūve un proporcijas demonstrē atšķirības. Kardigans ir nedaudz lielāks un smagāks, ar masīvāku kaulu struktūru. Tā priekškājas ir nedaudz izliektas – tas ir pielāgojums, lai stabilizētu garo ķermeni, strādājot kalnainā apvidū. Savukārt pembroks ir vieglāks, ar taisnākām kājām un ovālāku krūškurvja formu. Svara atšķirība ir arī ievērojama: pieaudzis pembroks sver līdz 12 kg, kamēr kardigana svars var sasniegt pat 17 kg. 

Apmatojums abiem paveidiem ir funkcionāls – biezs, divkāršs, ar pavilnu, kas nodrošina lielisku aizsardzību pret laikapstākļiem. Tomēr atšķiras pieļaujamo krāsu gamma. Pembrokiem standarts atļauj rudu, sabuļkrāsu, dzeltenbrūnu vai melnu ar rudiem lāsumiem, parasti ar baltiem marķējumiem. Kardiganiem krāsu variāciju ir vairāk, tostarp visas rudās nokrāsas, melna ar lāsumiem, tīģerkrāsojums un zili lāsumains apmatojums, kas pembrokiem nav sastopams.  

Velsas korgiju temperaments un uzvedība 

Velsas korgija temperamentu visprecīzāk raksturo tā duālā daba – tas ir mazs suns ar lielas personības iezīmēm. Drosme, augsts intelekts un enerģija ir šķirnes pamatiezīmes, tādēļ šiem suņiem ir nepieciešama regulāra fiziskā un garīgā stimulācija. Lai arī abiem šķirnes paveidiem ir kopīgas īpašības, to temperamentā ir novērojamas atšķirības, kas veidojušās to atšķirīgās vēstures un izcelsmes dēļ. 

Velsas korgijs pembroks izceļas ar ekstravertu, sabiedrisku un rotaļīgu dabu. Šī paveida suņi labprāt atrodas uzmanības centrā, viegli veido kontaktu ar cilvēkiem un citiem dzīvniekiem. To raksturam raksturīga arī izteikta orientācija uz sadarbību ar saimnieku, kas būtiski atvieglo apmācības procesu. 

Atšķirībā no pembroka, Velsas korgijs kardigans bieži ir nosvērtāks un nopietnāks, izrādot lielāku piesardzību pret svešiniekiem. Tā daba nav tik impulsīva – tas ir suns, kurš pirms rīcības ir tendēts novērtēt situāciju. Kaut arī šie suņi veido ļoti ciešu un lojālu saikni ar savu ģimeni, tie var izturēties rezervēti pret nepazīstamiem cilvēkiem, līdz ir pārliecinājušies par viņu draudzīgajiem nodomiem. Šī iedzimtā īpašība padara tos par modriem mājas sargiem. 

Neatkarīgi no paveida, būtiska korgija rakstura iezīme ir augsti attīstītais intelekts un spēcīgais ganu instinkts. Šeit gan jāņem vērā, ka šis iedzimtais instinkts var izpausties kā vēlme ganīt ģimenes locekļus, īpaši bērnus, ar viegliem knābieniem potītēs. Tādēļ agrīna un pareiza socializācija ir būtiska, lai šo uzvedību koriģētu. Tāpat jārēķinās, ka tie ir vokāli suņi, kas mēdz riet, lai paustu emocijas vai brīdinātu par neierastu troksni. 

Audzināšanas un aprūpes padomi 

Velsas korgija labturība prasa uzmanību vairākās jomās – no uztura un fiziskās slodzes līdz apmatojuma kopšanai un veselības uzraudzībai. 

• Uzturs: korgiji ir lieli ēdāji ar noslieci uz lieko svaru. Aptaukošanās šai šķirnei ir īpaši bīstama, jo tā rada papildu slodzi garajam mugurkaulam. Ir svarīgi nodrošināt sabalansētu, augstvērtīgu barību, stingri kontrolējot porciju lielumu. Korgiju kucēns jābaro 3–4 reizes dienā, bet pieaudzis suns – divas reizes. Vēlams izvēlēties barību, kas satur glikozamīnu un hondroitīnu locītavu veselībai.

• Fiziskās aktivitātes: lai gan korgiji ir maza auguma, tiem nepieciešama regulāra, bet mērena fiziskā slodze. Ikdienas pastaigas, vismaz stundu dienā, un rotaļas palīdzēs uzturēt suni labā fiziskajā formā un novērst garlaicību. Jāizvairās no pārmērīgas lēkāšanas no augstām virsmām, piemēram, dīvāniem, gultām, lai pasargātu muguru no traumām.

• Apmācības: pateicoties augstajam intelektam, korgiji ir viegli apmācāmi un ar prieku apgūst jaunas komandas. Apmācībai jābūt konsekventai un balstītai uz pozitīvu motivēšanu. Agrīna socializācija, kucēnu iepazīstinot ar dažādiem cilvēkiem, dzīvniekiem un situācijām, ir izšķiroši svarīga līdzsvarota rakstura veidošanai.

• Kopšana: abiem korgiju tipiem ir biezs, divkāršs apmatojums, kas intensīvi mainās divreiz gadā. Šajos periodos nepieciešama ikdienas ķemmēšana. Pārējā laikā pietiek ar apmatojuma kopšanu pāris reizes nedēļā. Regulāri jāpārbauda un jātīra ausis un jāgriež nagi.

• Veselība: Velsas korgiji kopumā ir veselīga šķirne ar vidējo dzīves ilgumu no 12 līdz 15 gadiem. Tomēr tiem ir nosliece uz tādām slimībām kā gūžas displāzija, progresējoša tīklenes atrofija (PRA) un mugurkaula problēmas. 

BUJ

1. Kāds ir Velsas korgija raksturs?

Korgija raksturs ir drosmīgs, inteliģents un draudzīgs. Pembroki ir sabiedriskāki un rotaļīgāki, kamēr kardigani ir nedaudz nosvērtāki un piesardzīgāki pret svešiniekiem, bet ļoti lojāli savai ģimenei. 

2. Cik maksā korgija kucēns? 

Korgija kucēna cena Latvijā pie atbildīgiem audzētājiem ir aptuveni 800 līdz 2000 eiro. Korgija cenu ietekmē šķirnes paveids, ciltsraksti un vecākiem veiktās veselības pārbaudes. Retāk sastopamā Velsas korgiju kardiganu cena parasti ir augstāka. 

3. Vai Velsas korgijam nepieciešama sarežģīta kopšana? 

Velsas korgija kopšana nav sarežģīta, taču prasa regularitāti. Galvenais ir biezā apmatojuma ķemmēšana, īpaši intensīvās apmatojuma maiņas laikā divreiz gadā, kā arī svara kontrole, lai novērstu aptaukošanos un muguras problēmas.