Apmācība

Skolā iet(i) man gribas!

Ikvienam suņa īpašniekam ir dabiska vēlēšanās ne tikai saprast savu suni, bet panākt arī, lai četrkājainais draugs saprot viņu. Tāpat kā pasaulē nav divu pilnīgi vienādu cilvēku, nav arī pilnīgi vienādu suņu. Un, tā kā cilvēks uz mūsu planētas ir vienīgais ar augstu saprātu un loģiskas domāšanas spējām apveltītais radījums, tad viņš ir arī tas, kam jāmeklē iespējas saprast tās būtnes, ar kurām kopā viņš šo zaļo Zemi apdzīvo. Neviens, kam jelkad bijusi ciešāka saskarsme ar suni, nenoliegs, ka suns ir izcili saprātīgs dzīvnieks. Par to nav jābrīnās, jo kopš suņa domesticēšanas, tas ir, kopš suns no savvaļas vilka vai šakāļa pārvērsts par mājdzīvnieku, aizritējuši gadu tūkstoši. Cilvēks ir daudz darījis, lai šo savu uzticīgo līdzgaitnieku, sargu un palīgu padarītu maksimāli noderīgu un apmācītu dažādos "amatos". Šīs mācības iegūlušas suņu paaudžu atmiņā.

Tomēr suņaudzētāju vidū vēl joprojām ir cilvēki, kas nezināšanas vai izzināt negribēšanas dēļ vērtē suņa gudrību vai nu pēc dižciltīgiem ciltsrakstiem, vai sava personiskā priekšstata. Un tā rodas nostāsti par supergudrajiem suņiem, kuriem tiek piedēvēta spēja loģiski, bezmaz vai apcerīgi risināt problēmas, apsvērt un paredzēt sava saimnieka vēlēšanās, nodomus, vārdus vai arī, gluži otrādi, ar apbrīnojamu viltību rafinēti noslēpt pašam savus "grēka darbus", apmānīt saimnieku, izšķirīgi rīkoties kritiskās situācijās. Lai atceramies vien visuzinošo, visuvaroši kinozvaigzni Lesiju (Lesijas lomas atveidotājs Pals prata izpildīt vairāk kā 100 komandas - portāla redakcija). Taču šādus apgalvojumus vienmēr gadījies dzirdēt vienīgi no cilvēka, nekad - no suņa...

Mūs dziļi aizkustina suņa pieķērība un uzticība, taču nemānīsim paši sevi, apgalvojot, ka tā ir "dvēseliska" īpašība. Tas ir no senčiem - savvaļas bara dzīvniekiem - saglabājies instinkts, ka, barā dzīvojot, vājākais dziļā paļāvībā pieķeras stiprākajam, uzticas tam, jo vienīgi tā iespējams izdzīvot. Tā radies šis (lūdzu, man piedot!) "dzīvnieku" bars - cilvēks un suns. Mēs savam sunim pieķeramies emocionāli - "ar sirdi", viņš mums - instinkta vadīts un ar ožu. Sava saimnieka un vispār - sava "bara" piederīgo cilvēku smaku suns atšķirs starp simtiem citu un konstatēt to pārējo smaku vidū sunim vienmēr nozīmē tīkamu, laimīgu pārdzīvojumu. Zināmu pieķērību cilvēkam izrāda arī citi (pat savvaļas dzīvnieki), ko viņš barojis un izaudzējis, tomēr neviens nepieķeras tik ļoti kā suns.

Tādēļ šī bezgalīgā pieķērība jāizmanto, lai izveidotu ar suni stabilu, paliekamu kontaktu. Mēdz būt tā sauktie "viena cilvēka" suņi, kas atzīst tikai vienu saimnieku, klausa vienīgi viņam, taču vairums mūsu mājas suņu vairāk vai mazāk pieķeras visiem attiecīgās ģimenes locekļiem, tā paplašinot savu "baru". Par savu visīstāko saimnieku suns, zināms, izvēlēsies to, kas visvairāk uzturas ar viņu kopā, baro viņu, prot ne tikai pavēlēt, bet arī tīri "suniski" paplosīties. Zināmā mērā par rotaļu var pārvērst arī suņa apmācību, bet - tikai zināmā mērā, jo apmācībā katrā ziņā jāpanāk pavēles izpildīšana, turklāt jārīkojas ļoti saprātīgi, izmantojot suņa patiesās dotības, nevis iedomāto gudrību un spriešanas spēju, ko mēs savā cilvēka prātā sunim lāgiem piedēvējam.

Iemācīsimies savu suni saprast pēc tām pazīmēm, ar kurām viņš izpauž savas sajūtas, un drīz vien konstatēsim, ka nemaz nav nepieciešami vārdi, lai savu draugu saprastu. Labpatiku, prieku, draudzīgu attieksmi suns pauž, luncinot asti; to pašu asti var uzsliet arī par kaujas karogu vai brīdinājumu zīmi vai iežmiegt kājstarpē aiz bailēm. Arī suņa acis nepārprotami atspoguļo laipnību vai dusmas. Un ausis... it īpaši, ja tās stāvas, uzmanīgam vērotājam pateikt ļoti daudz par suņa noskaņojumu. Pat kustības rāda, vai suns jūsu aicinājumam seko priecīgi vai negribīgi. Ja suns lien saimniekam klāt uz vēdera, skaidrs, ka saimnieks mēdz viņu fiziski pārmācīt. Tādam saimniekam nav ar ko lepoties, bet jāapdomā, kādas kļūdas viņš pats pieļāvis suņa audzināšanā.

Lai vingrinātu un attīstītu suņa uztveres spējas un saprātu, jāizmanto viņa dabiskās dotības, vispirmām kārtām jābalstās uz iedzimtajiem un pieredzē iegūtajiem instinktiem, refleksiem un atmiņu. Jo bagātāka un plašāka ir kopš kucēna vecuma suņa lielajās smadzenēs uzkrātā pieredze, kas saglabājas atmiņā, jo viņa turpmākā darbība būs saprātīgāka, ātrāka, bez aiztures, citiem vārdiem sakot - jo bagātāka atmiņas banka, jo suns būs gudrāks. Tādēļ zināma nozīme ir arī tam, lai, piemēram, pastaigājoties ar kucēnu, saimnieks neietu, savās domās nogrimis, bet lai pievērstu uzmanību mazulim, runātos ar to. Sarunās, protams, nav jārisina problēmas, bet ik pa brīdim jāuzbilst kucēnam kāds laipns vārds, pie ielu pārejām jāatkārto elementārākās komandas, lai pēc vajadzības veicinātu suņa aizturi vai mudinātu to iet tālāk: "Stāvi!", "Auto!", "Blakus!" u.tml.

Mūsu suns, protams, nesaprot garus teikumus, tomēr ļoti labi atšķir daudzus vārdus, ko iegaumējis asociācijā ar priekšmetiem vai norisēm (visus komandu vārdus, bez tam "bļodiņa", "pavada", "bumbiņa", "iesim ārā" utt., tomēr galveno izpratni suns gūst no balss intonācijas. Cik reižu neesam atļāvušies pajokot, mīlīgā balsī uzbilstot: "Tu esi nejauks, nepaklausīgs suns", bet šis priecīgi kulsta asti. Un tomēr... neviens suņu psiholoģijas pētnieks mani nepārliecinās, ka pieaudzis suns nespēj uzkrāt atmiņā diezgan lielu daudzumu vārdu vienā valodā, kurus viņš izprot tieši pēc nozīmes, un to vidū ir gan lietvārdi, gan darbības, gan īpašības vārdi. Es, piemēram, esmu praktiski pārbaudījusi, ka mana bokseru šķirnes kuce Dita saprata vairāk nekā 50 vārdu.

Tātad cilvēka balss, izturēšanās, intonācija un suņa pieradināšana pie zināmām norisēm zināmā secībā attīsta sunī atmiņu un saprātu un palīdz panākt galveno, ko mēs attieksmē ar suni cenšamies sasniegt: kontaktu, pietuvošanos suņa "dvēseles dzīvei". Daudz kas mums paliks nesaprotams un nesasniedzams, taču ļoti daudz varam izzināt, ja vien nepieļaujam rupjāko kļūdu, kādu vien iespējams pieļaut: ja nepiedēvējam sunim cilvēciskās īpašības - sirdsapziņas ēdas, atriebības kāri, grēku nožēlošanu, labā un ļaunā atziņu. Cilvēka tikumība un labestība, tāpat kā cilvēka netikums un ļaunums, suņa izpratnei ir nesasniedzami. Suns neplāno, ko viņš darīs rīt vai nākamnedēļ, viņš dzīvo pašreizējam mirklim. Antropomorfizējot suni, mēs skaistu, gudru, saprātīgu dzīvnieku pārvēršam vienīgi par cilvēka karikatūru, bet tas nozīmē apkaunot un pazemot būtni, kas savā pieķērībā un uzticībā ir tieša, neviltota, dabiska un ar savām suniskajām, ne cilvēciskajām īpašībām dara mūsu dzīvi jaukāku un bagātāku.

Saikni ir iespējams atrast, jo suns ar savu pieķērību, padevību, saprātu mums palīdz. Un, ja vien cilvēks cik necik iejūtīgi pavēro, kā suns izpauž savas noskaņas, nav grūti iegaumēt, kā mūsu četrkājainais draugs izturas, kad ir priecīgs, kad gatavs rotaļai un darbam, kad ir noguris un vēlas, lai viņu liek mierā. Suns toties ar kaut kādu mums nezināmu "sesto prātu" saprot mūs, kā mēdz teikt, "nolasa mums no acīm" gan prieku, gan bēdas. Vai esat ievērojuši, ka suns nekad mūs nerosina uz rotaļām, kad esam noskumuši, bet klusu pienāk klāt, pieglaužas pie kājām vai ieliek galvu mums klēpī? Cik slims suns pacietīgi, uzticēdamies ļauj saimniekam sevi apkopt, saprazdams, ka saimnieks vēlas viņam palīdzēt... Tas, lūk, ir kontakts, kas jāpanāk, lai cilvēka un suņa draudzību varētu uzskatīt par izdevušos, lai mēs varētu ar to lepoties, varētu droši uz to paļauties.

Radinot suni pie paklausības, nav ieteicams noregulēt savas komandas uz "armijas vilni" - komandēt un rīkot suni kaprāļa vai seržanta balsī, liekot viņam saprast, ka nepaklausības gadījumā klāsies plāni. Šai vietā vajadzēs mazliet parunāt par suņa sodīšanu. Sods sunim varētu draudēt par atkārtotu nepakļaušanos pavēlēm, tātad - par nepaklausību. Cilvēks savā pārākuma apziņā iedomājas, ka viņam ir tiesības savu dzīvnieku ar sodu piespiest būt paklausīgam. Sods var būt divējāds - ar pletni vai "morāls".

Pieņemsim gadījumu , ka suns dzenas pakaļ kaķim. Saimnieks sauc suni atpakaļ, suns neklausa un bezmaz pakļūst zem automobiļa riteņiem. Kad suns atgriežas, saimnieks atbrīvojas no spēcīgā emocionālā stresa, suni neganti nopērdams. Iespējams, ka viņam jau nākamajā mirklī kļūs padarītā žēl. Vai suns pērienu sapratis? Viņš taču nedzinās pakaļ kaķim tādēļ, ka tīši gribēja izrādīt nepaklausību saimniekam, bet gan sava instinkta mudināts. Vai viņš nākamreiz atkal darīs to pašu? Varbūt. Un atkal saņems sukas? Pēc atkārtota pēriena suns varbūt tiešām "labosies". Bet kontaktā būs iecirsts robs.

"Morālā" sodīšana izpaužas tādējādi, ka saimnieks izrāda pret suni saltu vienaldzību, paņem grēcinieku pavadā, nekavējoties aizved mājās un arī tur neliekas par viņu ne zinis. Suns atsalumu, protams, izjūt, bet vai saprot? Saimnieks balstās uz pārliecību, ka suns spēj izsecināt labo attiecību pārtraukšanas cēloni. Bet to suns nudien nespēj. Manuprāt, jebkura sodīšana ir savas nevarēšanas apliecinājums.

Suns vieglāk sapratīs, ko jūs no viņa gribat, ja runāsiet mierīgi, nepārprotami izrādot, ka ar viņu runā draugs. Pavēli atkārtosiet, atkārtosiet, atkārtosiet, līdz tā tiks izpildīta.

Kontaktu jāsāk veidot agri, un to nedrīkst darīt kampaņu veidā. Tā ir nepārtraukta darbība, kas noris ik mirkli, kad esat kopā ar savu suni.

Tieši tas, ka suns ir saprātīga un cilvēkam pakļāvīga būtne, kas turklāt gaida no cilvēka sirsnības un mīlestības apliecinājumus, padara suņa apmācīšanu par tīkamu nodarbību, kam neapšaubāmi būs pozitīvi rezultāti, ja cilvēks pie tās ķersies lietpratīgi, iepazinis suņa iedzimtās un iegūtās spējas, un necentīsies apliecināt savu varu, pārspēku, savas "saimnieka tiesības".
Avots: Raksta tapšanā izmantota Helmas Lapiņas grāmata "Suns, kuru mīlam"