Šķirnes apraksts

Šobrīd Latvijā viena no visizplatītākajām šķirnēm. Arī visā pasaulē tie ir iekarojuši lielu popularitāti.

Pirmos labradorus uz Eiropu atveda Ņūfaundlendas mencu zvejnieki, kuriem šie suņi bija uzticami palīgi, jo zvejnieki tos izmantoja loma iznešanai malā. Domā, ka tie ir mūsdienu lendzīru un ņūfaundlendiešu priekšteči. Sākotnēji labradors bija ļoti liels, smagnējs suns, taču angļu selekcionāriem ir izdevies, piekrustojot, starp citu, pointerus, izveidot vieglāku suni ar īsāku spalvu. Labradora pamatuzdevums Eiropā bija atrast un pienest nošauto medījumu (retrieve (angļu val.) - atrast un pienest. - redakcija). 1903. gadā Anglijas Kennelklubs atzina labradorus par patstāvīgu šķirni.

Labradors ir spēcīgs, masīvs rupjas konstitūcijas suns (augums skaustā suņiem 57-62 cm, kucēm 54-59 cm), kas atgādina vieglāka tipa ņūfaundlendu. Galva labradoram ir plata, apaļa, pāreja no pieres uz plato purnu ne visai izteikta. Acs tumši brūnas vai riekstbrūnas. Ausis nelielas, nokarenas, galvai piegulošas. Krūtis platas un dziļas, mugura un gūžas platas, spēcīgas. Kājas taisnas, spēcīgas, pakaļkājām mēreni izteikts apakšējās locītavas leņķis. Ķepas apaļas, kompaktas. Savdabīga ir šī suņa aste (tā sauktā ūdra aste) - pamatnē ļoti resna, tā pakāpeniski kļūst tievāka un beidzas ar smailu galu.

Spalva labradoram, kā jau "ūdenssunim", ir īsa, cieta, ļoti bieza, ar bagātīgu pavilnu. Krāsa lielākoties melna, ir arī dzelteni un brūni suņi.

Labradors apveltīts ar izcilu ožu, tādēļ uzskatāms par ļoti labu medību suni, kas nebīstas ne ūdens, ne karstuma, ne aukstuma. Tas ir ārkārtīgi izturīgs, darbīgs un vērīgs suns. Anglijā apkopoti dati par labradoriem, kas pirmajā pasaules karā izmantoti gan kā sargsuņi, gan arī sapieru darbā - mīnu meklēšanā.

Labradors viegli padodas jebkura veida dresūrai, labi apgūst medību apmācību, slīcēju glābšanas māku un jau kucēna vecumā ir lielisks apvidus pārmeklētājs. Ideāls suns turēšanai pilsētas apstākļos: miermīlīgs un gaužām pieticīgs uzturā un sadzīvē. Ja viņam būtu tīrs paklājiņš vietā, kur nav caurvēja, pastāvīgi sasniedzams trauks ar svaigu dzeramo ūdeni un iespēja laiku pa laikam pēc sirds patikas izskrieties un paplosīties, viņš jutīsies laimīgs un apmierināts. Arī kopšana nav sarežģīta - pietiek pāris reižu nedēļā izsukāt īso spalvu un noberzt suni ar mitru dvieli. Nav jānobīstas, ja labradoram gadās izpeldēties aukstā ūdenī, nekas ļauns viņas no šīs peldes nenotiks.

Raksturā labradors, lai arī pusaudža vecumā ir ļoti draiskulīgs, ir nosvērts, paklausīgs suns. Vienreiz izpratis, ko saimnieks vēlas, viņš katru komandu izpildīs droši, stabili, precīzi. Viena no visjaukākajām šī suņa īpašībām ir viņa ārkārtīgā pieķeršanās bērniem. Labradors ir neprātīgi iemīlējies bērnos - tiklab pats savos, kā arī citu suņu kucēnos un ne mazāk cilvēkbērnos. Saraucis melno purnu nedaudz komiskā "smaidā", labradors ļauj bērniem darīt ar viņu visu, vienlaikus tos aizkustinoši aprūpēdams un sargādams.
Avots: Materiāla sagatavošanā izmantota Helmas Lapiņas grāmata "Suns, kuru mīlam"