Labradoras retrīvers (Labrador Retriever)

Labradoras retrīveri, pazīstami arī vienkārši kā labradori, ir viena no populārākajām suņu šķirnēm kā Latvijā, tā visā pasaulē, un tas nav nejauši. Šie draudzīgie un inteliģentie četrkājainie draugi ir iemantojuši miljonu sirdis ar savu sirsnību, lojalitāti un enerģiju. Vairāk par šo suņu šķirni, sākot ar tās vēsturi, fizisko raksturojumu un temperamentu, līdz kopšanas prasībām, stāsta Dino Zoo eksperte, kinoloģe Tatjana Bodricka! 

Šķirnes izcelsme

Labradoru senču izcelsme meklējama Kanādas salā Ņūfaundlendā, un tiek uzskatīts, ka tie ir mūsdienu lendzīru un ņūfaundlendiešu priekšteči. Tie bija tā saucamie Ņūfaundlendas salas ūdens suņi, kuriem bija izcilas peldēšanas un niršanas prasmes. Šīs īpašības padarīja tos par neaizvietojamiem palīgiem zvejniekiem, kuriem suņi palīdzēja izvilkt tīklus un pienest lomu. 

19. gadsimta sākumā labradori, kopā ar mencu zvejniekiem no Ņūfaundlendas, nonāca Lielbritānijā. Tā kā labradori bija izcili medību suņi, par tiem ātri vien ieinteresējās vietējie angļi, tajā skaitā Malmesberijas hercogs, kas sāka nodarboties ar šo suņu audzēšanu. Šķirnes nosaukums labradoras retrīvers 19. gadsimtā tika izmantots, lai šos suņus atšķirtu no ņūfaundlendiem. Iespējams, ka tas cēlies no portugāļu vārda lavrador, kas nozīmē zemnieks vai darba cilvēks. 

Sākotnēji labradors bija ļoti liels, smagnējs suns, taču angļu selekcionāriem, krustojot tos ar pointeriem, izdevās izveidot vieglāku suni ar īsāku spalvu. 1903. gadā Anglijas Kennelklubs atzina labradorus par patstāvīgu šķirni. 

Labradoru izskats un fiziskais raksturojums

Labradoriem raksturīga spēcīga, masīva, rupjas konstitūcijas miesas uzbūve, ar dziļām krūtīm, platu muguru un spēcīgām kājām, kas liecina par šo suņu izturību. Skausta augumā pieauguši suņi sasniedz 57–62 cm, savukārt kuces 54–59 cm. Galva labradoram ir plata, apaļa, ar labi attīstītu purnu un gludu pāreju no pieres uz purnu. 

Tiem raksturīgas nelielas, nokarenas ausis, kas cieši pieguļ galvai, un vidēji lielas, tumši brūnas vai riekstbrūnas krāsas acis. Kājas labradoriem ir taisnas, spēcīgas, pakaļkājām raksturīgs mēreni izteikts apakšējās locītavas leņķis. Ķepas apaļas, kompaktas. Viena no labradoru atpazīstamākajām iezīmēm ir tā dēvētā ūdra aste – pamatnē  izteikti resna, tā pakāpeniski sašaurinās un beidzas ar smailu galu. 

Labradoriem ir biezs, blīvs kažoks. Kā tas raksturīgs ūdenssuņiem, spalva ir īsa, cieta, ļoti bieza, ar bagātīgu, mitrumnecaurlaidīgu pavilnu. Kažoka krāsa var būt melna – t.s. melnie labradori, tumši sarkanbrūna vai zeltaina. Labradorus ar zeltainu kažoku mēdz dēvēt arī par zelta labradoriem, un tie nereti tiek maldīgi jaukti ar zeltainajiem retrīveriem. Lai gan tām ir daudz kopīga, labradoras retrīveri un zeltainie retrīveri ir divas dažādas suņu šķirnes. 

Labradoras retrīveri ir apveltīti ar izcilu ožu, tādēļ arī tiek uzskatīti par izciliem medību suņiem, kas nebīstas ne ūdens, ne karstuma, ne aukstuma. Šie suņi ir ārkārtīgi izturīgi, darbīgi un vērīgi suņi. Anglijā apkopoti dati par labradoriem, kas pirmajā pasaules karā izmantoti gan kā sargsuņi, gan arī sapieru darbā - mīnu meklēšanā. Mūsdienās tie tiek izmantoti gan kā neredzīgo pavadoņi, gan kā palīgi muitas un policijas darbiniekiem, narkotiku meklēšanā.

Labradoru raksturs un temperaments

Labradori ir ļoti draudzīgi, labsirdīgi un inteliģenti suņi. Tie ir lojāli un paklausīgi savam saimniekam. Pateicoties to sirsnīgajam un  sabiedriskajam raksturam, tie ir izcili ģimenes mīluļi. Šiem suņiem raksturīga pacietīga, lēnprātīga attieksme pret maziem bērniem, un tie gana labi satiek arī ar citiem mājdzīvniekiem. 

Vienlaikus šiem dzīvniekiem var būt raksturīgs jutīgs, dziļdomīgs temperaments, un ne tikai fiziski, bet arī mentāli tie briedumu sasniedz salīdzinoši vēlu. Tomēr, ja nepieciešams modrs sargsuns, labradors nav piemērtotākā izvēle, jo tie savu draudzīgumu pauž ne tikai pret saviem saimniekiem, bet arī svešiniekiem. 

Kažoka kopšana un uzturs 

Labradoru kažoka kopšana nav grūta. Pietiks, ja saimnieks mīluli dažas reizes nedēļā izķemmēs un noberzīs ar mitru dvieli. Ja vien dzīvnieks nav ļoti sasmērējies, labradorus nav jāmazgā biežāk kā reizi 2 mēnešos. Tomēr labradoras retrīveri spalvu met diezgan intensīvi un tie nepieder pie hipoalerģiskajām suņu šķirnēm, tāpēc jārēķinās, ka mājokļa uzkopšana būs jāveic gana bieži. 

Labradoriem ieteicams izvēlēties kvalitatīvu profesionālo suņu barību, kas īpaši pielāgota lielajām suņu šķirnēm. Šīs barības sastāvā ir visas nepieciešamās uzturvielas, kas veicinās dzīvnieka locītavu, ādas un kažoka, kā arī vispārējo veselību, kā arī nodrošinās šai šķirnei nepieciešamo enerģiju. Vienlaikus jāizvairās no mīluļa pārbarošanas, jo labradoriem raksturīga aptaukošanās.

Audzināšana un apmācīšana

Pateicoties to gudrajam, apķērīgajam un pakļāvīgajam raksturam, labradori ir viegli apmācāmi suņi. Tie veikli mācās ne tikai standarta apmācību komandas un dažādus trikus, bet ātri apgūst arī medību iemaņas, slīcēju glābšanas māku un jau kucēna vecumā var kļūt par lieliskiem apvidus pārmeklētājiem. Tā kā tiem ļoti patīk izpatikt cilvēkam, tie veiksmīgi sastrādājas ar savu saimnieku, tāpēc var gūt panākumus arī adžiliti sacensībās.

Labradors spēj lieliski iekļauties sava saimnieka un ģimenes ikdienas ritmā un šķirne ir labi piemērota arī turēšanai pilsētas apstākļos. Lai gan labradors pielāgosies to fizisko aktivitāšu līmenim, kādu tam saimnieks nodrošinās, tomēr, lai uzturētu dzīvnieku veselu un enerģisku, dienā vismaz 2 stundas vajadzētu atvēlēt pastaigām un citām fiziskajām aktivitātēm.

Labradori mīl garas pastaigas, dažādas spēles, iespēju kārtīgi izskrieties bez pavadas, kā arī labprāt peld. Tā kā dzīvniekam ir bieza, mitrumnecaurlaidīga pavilna, saimniekam nav jāuztracās, ja mīlulis labprāt nobauda ūdens aktivitātes arī aukstā laikā.

Uzvedības problēmas labradoriem attīstās tad, ja saimnieks nav veltījis laiku mīluļa apmācībām, ja suns lielāko dienas daļu pavada vienatnē, vai netiek nodrošinātas pietiekamas fiziskās aktivitātes un mentālā stimulācija. Lai gan labradori ir izcili ģimenes suņi, tomēr to sirsnīgais, pakļāvīgais raksturs var būt par iemeslu tam, ka bērni neizprot dzīvnieka personīgās robežas.

Veselības problēmas

Lai gan labradori ir gana veselīgi suņi, tiem, tāpat kā citām lielajām suņu šķirnēm, var būt raksturīgas noteiktas veselības problēmas. Visbiežāk šķirnei novēro gūžu un elkoņu displāziju, osteohondrozi, diabētu, idiopātisko epilepsiju un dažādas acu saslimšanas, tajā skaitā, kataraktu, progresējošu tīklenes atrofiju, tīklenes iekaisumu. 

Ļoti svarīgi sekot līdzi veselīgam dzīvnieka svaram, kas novērsīs ne tikai sirds un asinsvadu slimību risku, bet arī mazināt locītavu kaišu attīstību. Veicot profilaktiskas apskates veterinārajā klīnikā, nodrošinot sabalansētu, veselīgu uzturu un atbilstošu fizisko aktivitāšu līmeni, labradors var nodzīvot ilgu un veselīgu mūžu. 

BUJ 

1. Cik maksā labradors? 

Tāpat kā citus tīršķirņu suņus, arī labradoru kucēnus vēlams iegādāties no uzticamiem audzētājiem. Labradoru kucēnu cena, iegādājoties ar šķirnes kluba starpniecību, ir aptuveni 700–1000 Eur. 

2. Vai labradors var dzīvot ārā? 

Ja tiek nodrošināti piemēroti apstākļi dzīvošanai ārā, tajā skaitā, siltināta būda, kā arī ikdienā labradoram ir regulārs kontakts ar savu saimnieku un citiem ģimenes locekļiem, labradori var dzīvot ārā. Taču kontakts ar cilvēku labradoriem ir ārkārtīgi būtisks, tāpēc neatkarīgi no dzīvošanas apstākļiem, saimniekam katru dienu jāvelta uzmanība un laiks savam mīlulim. 

3. Vai labradoriem nepieciešams diētisks uzturs? 

Nē, ja dzīvnieka svars ir normāls, un nenovēro nekādas citas veselības kaites, labradoram jānodrošina sabalansēts uzturs, ar augstvērtīgu olbaltumvielu avotu pārsvaru. Ja būs nepieciešama veterinārā barība, to sunim nozīmē tikai vetārsts. Par pareizu veterinārās barības pielāgošanu tieši savam mīlulim, saimnieks var konsultēties kādā no Dino Zoo veterinārajām aptiekām.