Kucēna iegāde: viss par pareizo izvēli – šķirne, dzimums un temperaments

Lēmums par četrkājainā ģimenes locekļa iegādi ir viens no atbildīgākajiem un emocionālākajiem mirkļiem ikviena saimnieka dzīvē. Lai kopdzīve ar suni veidotos harmoniska un prieka pilna, ir svarīgi šo izvēli balstīt nevis mirkļa emocijās, bet gan rūpīgā izpētē un sava dzīvesveida izvērtēšanā. Par galvenajiem aspektiem, kas jāņem vērā, lai kucēna iegāde būtu veiksmīga, stāsta Dino Zoo Pasaule eksperte, kinoloģe un suņu skolas vadītāja Tatjana Bodricka.

Šajā rakstā uzzināsi:

• Suņa dzimums: kāda ir dzimuma ietekme uz suņa uzvedību un aprūpi, izvairoties no stereotipiem.

• Šķirnes izvēle: šķirnes izmērs, temperaments un aktivitātes līmenis – viss, kas jāņem vērā, izvēloties kucēna šķirni. 

• Sagatavošanās: praktiski soļi atbildīgai kucēna iegādei un mājokļa sagatavošanai.

Vai suņa dzimumam ir izšķiroša nozīme?

Viens no pirmajiem jautājumiem, ar ko saskaras topošie saimnieki, ir par suņa dzimuma izvēli. Ir svarīgi saprast, ka katrs kucēns ir individualitāte, un tā raksturu primāri veidos audzināšana, pareiza un savlaicīgi uzsākta socializācija un iedzimtība, nevis dzimums. Tomēr pastāv noteiktas fizioloģiskas un uzvedības tendences, kas saistītas ar dzimumu un kuras ir vērts zināt.

Kas raksturīgs suņu puikām?

Suņu tēviņi bieži vien ir fiziski nedaudz lielāki un masīvāki nekā konkrētās šķirnes mātītes. Sasniedzot dzimumbriedumu, tiem var būt izteiktāka tendence iezīmēt teritoriju. Suņu puikas nereti saglabā rotaļīgu un azartisku dabu visas dzīves garumā, veidojot ļoti ciešu un pieķeršanās pilnu saikni ar savu saimnieku. Pareiza audzināšana un kastrācija var būtiski mazināt nevēlamu uzvedību, piemēram, dominances izpausmes vai klejošanu. 

Ar ko īpašas ir kucītes?

Suņu mātītes parasti ir nedaudz mazākas un ar smalkākām ķermeņa proporcijām. To galvenā fizioloģiskā atšķirība ir meklēšanās cikls, kas notiek aptuveni divas reizes gadā un prasa no saimnieka papildu uzmanību un rūpes. Daudzi uzskata, ka kucītes ir emocionāli nobriedušākas un ātrāk pieaug, kā arī mēdz būt nedaudz neatkarīgākas savos lēmumos. Sterilizācija ne tikai novērš nevēlamu grūsnību un meklēšanās ciklus, bet arī būtiski samazina risku saslimt ar piena dziedzeru un dzemdes audzējiem.

Kā izvēlēties piemērotāko šķirni savam dzīvesveidam?

Šķirnes izvēle ir daudz būtiskāks faktors veiksmīgai kopdzīvei nekā dzimums. Nepārdomāta un impulsīva lēmuma sekas diemžēl ir pārāk bieži redzamas dzīvnieku patversmēs. Ir kategoriski jāapzinās, ka kucēns nav aksesuārs vai īstermiņa aizraušanās, kuru var vienkārši nodot tālāk, kad tas kļūst neērti. 

Jaunu saimnieku meklēšana vai, vēl sliktāk, nodošana patversmē ir galēja bezatbildība un emocionāla nodevība pret dzīvnieku, kurš ir iemācījies uzticēties. Šāds solis sunim rada milzīgu psiholoģisku traumu – tas nonāk svešā, skaļā un biedējošā vidē, nesaprotot, kāpēc viņa ģimene ir pazudusi. Šis stress bieži izraisa uzvedības problēmas, bailes un neuzticēšanos cilvēkiem, kas traģiskā kārtā tikai samazina viņa iespējas atrast jaunas mājas.

Tieši tāpēc ir jāuzsver – kucēna iegāde ir apņemšanās uz 10 līdz 15 gadiem. Tieši nepareizi izvēlēta šķirne, ignorējot tās temperamenta, enerģijas līmeņa un kopšanas prasības, ir galvenā kļūda, kas noved pie pārpildītām patversmēm. Pirms lēmuma pieņemšanas ir godīgi jāatbild uz vairākiem jautājumiem.  

• Mājokļa tips un platība: lielam, aktīvam sunim būs grūti pielāgoties dzīvei nelielā dzīvoklī bez iespējas regulāri izskrieties. Mazāka izmēra suņu kucēni, piemēram, Maltas zīda sunītis vai punduršpics, daudz labāk jutīsies pilsētvidē.

• Ģimenes aktivitātes līmenis: ja ģimene ir aktīva, dodas garās pastaigās un pārgājienos, piemērots būs enerģisks suns, piemēram, borderkollijs vai Austrālijas aitu suns. Savukārt cilvēkiem ar mierīgāku dzīves ritmu labāk izvēlēties šķirni ar zemāku enerģijas līmeni, piemēram, angļu buldogu vai mopsi.

• Pieredze suņu turēšanā: dažas šķirnes, piemēram, vācu aitu suns vai dobermanis, prasa pieredzējušu saimnieku ar stingru, bet taisnīgu pieeju audzināšanā. Pirmā suņa īpašniekiem ieteicams izvēlēties vieglāk apmācāmas un uz sadarbību vērstas šķirnes, kā Labradoras retrīveru vai kavaliera karaļa Čārlza spanielu.

• Kopšanas prasības: garspalvaino šķirņu suņu kažoks prasa regulāru un rūpīgu kopšanu, kas aizņem laiku un resursus. Ja tam nav iespējams veltīt pietiekami daudz laika, labāk izvēlēties īsspalvainu šķirni.

Vai visas šķirnes ir piemērotas ģimenēm ar bērniem?

Šis ir viens no kritiskākajiem jautājumiem, plānojot suņa ienākšanu ģimenē, kurā aug mazi bērni. Atbilde ir nepārprotama – nē, ne visas šķirnes ir ideāli piemērotas šādai videi. Nav sliktu šķirņu, taču ir šķirnes, kuru iedzimtais temperaments, enerģijas līmenis vai pacietības slieksnis var radīt riskantas situācijas. 

Ģimenēm ar bērniem ieteicams meklēt suni ar stabilu nervu sistēmu, augstu pacietības līmeni un draudzīgu dabu. Šādas īpašības bieži piemīt, piemēram, zelta retrīveriem, Labradoras retrīveriem, Bernes ganu suņiem, Ņūfaundlendiem, bīgliem, Kavaliera karaļa Čārlza spanieliem. 

Taču vienmēr jāatceras, ka pat vispacietīgākā suņa un bērna kopā būšana vienmēr ir jāuzrauga pieaugušajiem.

Iegādājies atbildīgi: kur nopirkt kucēnu Latvijā?

Kad lēmums par jaunu ģimenes locekli ir pieņemts, sākas nākamais atbildīgais solis – vietas meklēšana. Ir divi galvenie ceļi, kā satikt savu nākamo mīluli – iegādāties kucēnu no suņu audzētavas vai adoptēt suni no patversmes. 

Kucēna iegāde no sertificētas audzētavas

Ja lēmums ir pirkt suni ar noteiktiem ciltsrakstiem, lai izvairītos no negodprātīgiem pavairotājiem un slimu dzīvnieku iegādes, labākā izvēle ir suņu audzētavas kucēni, kas reģistrēti Latvijas Kinoloģiskajā federācijā (LKF). 

• Atbildīgs audzētājs būs ieinteresēts iztaujāt topošo saimnieku, lai izvērtētu tā spējas pilnvērtīgi parūpēties par suni.

• Audzētājs ļaus apskatīt kucēnu augšanas apstākļus un iepazīties ar kucēna māti.

• Visiem metiena kucēniem būs veikta attārpošana, pirmā vakcinācija, tie būs čipēti un ar ES veterināro pasi.

• Pirkuma brīdī audzētājs jaunajam saimniekam izsniedz visus dokumentus – gan pasi, gan ciltsrakstus apliecinošus dokumentus.

Izvēloties nopirkt suni no pārbaudītas audzētavas, saimnieks iegūst ne tikai veselīgu un socializētu mīluli, bet arī audzētāja atbalstu un konsultācijas turpmākajā suņa audzināšanas procesā.

Adopcija no patversmes – otrā iespēja

Suņa adopcija no patversmes ir cēlsirdīgs un ļoti apsveicams lēmums, kas sniedz mājas un otro iespēju dzīvniekam, kurš to visvairāk gaida. Tomēr arī šis solis prasa rūpīgu sagatavošanos. 

• Svarīgs solis ir saruna ar patversmes darbiniekiem – viņi vislabāk pārzina suņa raksturu, vēsturi un īpašās vajadzības, kas palīdzēs pieņemt pārdomātu lēmumu.

• Vairākkārtēja suņa apmeklēšana un kopīgas pastaigas palīdz izveidot pirmo kontaktu un novērtēt savstarpējo saderību vēl pirms dzīvnieks tiek vests mājās.

• Topošajam saimniekam jābūt gatavam adaptācijas periodam, jo sunim no patversmes var būt nepieciešams ilgāks laiks, lai iejustos jaunajās mājās, un papildu darbs pie socializācijas vai uzvedības korekcijas.

Lai gan adaptācijas process var prasīt pacietību, tieši kopīgi pārvarētas grūtības un sunim dāvātā drošības sajūta veido visciešāko saikni un neatsveramu uzticību starp dzīvnieku un jauno saimnieku. 

Kas jāsagādā pirms kucēns tiek atvests uz jaunajām mājām?

Sagaidot jauno ģimenes locekli, mājoklim jābūt pienācīgi sagatavotam. Savlaicīga nepieciešamo zoo preču iegāde mazinās stresu gan saimniekam, gan sunim pirmajās kopā pavadītajās nedēļas. Pamatlietu saraksts ietver: 

• Guļvieta: mīksta un ērta vieta, kur kucēns varēs justies droši un netraucēti atpūsties, piemēram, mājiņa, matracis vai paklājiņš. 

• Barības bļodas: divas atsevišķas bļodas – viena ēdienam, otra ūdenim. Ieteicams izvēlēties stabilas, metāla vai keramikas bļodas.

• Profesionālā kucēnu barība: augstvērtīga sausā vai mitrā barība, kas paredzēta tieši kucēniem.

• Kaklasiksna un pavada: pirmā ekipējuma komplekts pastaigām un apmācībai, kas piemērots tieši kucēna augumam. 

• Rotaļlietas: drošas un vecumam atbilstošas rotaļlietas, kas palīdzēs novirzīt uzmanību no mēbeļu un apavu graušanas, nogurdinās kucēnu un veicinās kognitīvo spēju attīstību. 

• Kopšanas piederumi: ķemme vai suka atbilstoši apmatojuma tipam, nagu knaiblītes.

• Higiēnas palīglīdzekļi: paladziņi dabiskajām vajadzībām, kamēr kucēns mācās nokārtoties ārā.

Cik daudz jāēd kucēnam pirmajās nedēļās?

Viens no pirmajiem praktiskajiem jautājumiem ir par barošanu. Precīzs barības daudzums ir atkarīgs no kucēna šķirnes, vecuma, svara un aktivitātes līmeņa, tādēļ jautājums, par to, cik daudz jāēd kucēnam, ir ļoti individuāls. 

Sākotnēji ir ļoti ieteicams turpināt barot kucēnu ar to pašu barību, ko tas saņēma pie audzētāja, lai izvairītos no gremošanas traucējumiem. Mazus kucēnus (2–3 mēnešu vecumā) parasti baro 3–4 reizes dienā. Uz katra profesionālās kucēnu barības iepakojuma ir norādītas ieteicamās dienas devas atbilstoši suņa svaram un vecumam. Vienmēr jānodrošina brīva piekļuve svaigam un tīram ūdenim.  

Kā atvieglot kucēna adaptāciju jaunajās mājās?

Pirmās dienas un nedēļas jaunajās mājās ir izšķiroši svarīgs periods, kas ieliek pamatu visai turpmākajai suņa un saimnieka kopdzīvei. Ir svarīgi atcerēties, ka kucēns tiek izrauts no vienīgās vides, ko tas pazīst – no savas mammas, brāļiem un māsām. Šī pāreja dzīvniekam var radīt lielu stresu un skumjas, kas var izpausties kā smilkstēšana naktīs, apetītes zudums vai bailīgums. Galvenais saimnieka uzdevums šajā posmā ir nodrošināt mieru, drošības sajūtu un savu klātbūtni.

Lai adaptācijas periods noritētu pēc iespējas veiksmīgāk, ir būtiski tam iepriekš sagatavoties un veltīt laiku. Šis nav īstais brīdis, lai plānotu izbraucienus vai uzņemtu lielu skaitu ciemiņu. Saimnieka pacietība un pareiza rīcība palīdzēs kucēnam ātrāk iedzīvoties un izveidot uzticības pilnu saikni. Svarīgākie pamatprincipi pirmajā nedēļā ir šādi: 

• Nodrošināt pastāvīgu klātbūtni. Ir ļoti ieteicams ieplānot atvaļinājumu vai iespēju strādāt no mājām vismaz pirmo nedēļu, lai kucēns nejustos pamests un vientuļš.

• Izveidot paredzamu dienas režīmu. Barošana, pastaigas un gulētiešana vienā un tajā pašā laikā palīdz radīt stabilitātes un drošības sajūtu.

• Radīt mierīgu vidi. Jāizvairās no skaļas mūzikas, kliegšanas un lielām ļaužu kompānijām, kas var pārbiedēt mazo kucēnu.

• Ierādīt drošu vietu. Kucēnam nepieciešama sava guļvieta vai bokss, kas kalpo kā viņa personīgā, drošā telpa, kurā neviens to netraucē.

• Ļaut iepazīt vidi savā tempā. Nav nepieciešams kucēnu uzreiz vest pa visām istabām vai iepazīstināt ar visiem ģimenes locekļiem. Jāļauj tam pašam pamazām un bez steigas izpētīt jauno teritoriju.

Šajā sākotnējā posmā galvenais uzsvars nav jāliek uz stingru apmācību, bet gan uz pozitīvas un uzticēšanās pilnas saiknes veidošanu. Kucēns, kurš savās mājās jūtas droši un saprot, ka uz saimnieku var paļauties, daudz vieglāk un ātrāk apgūs visu nepieciešamo arī turpmāk. 

Jaunā saimnieka ABC: atbildes uz dažiem pirmajiem jautājumiem.

Kucēna iegāde ir priecīgs notikums, taču tas neizbēgami rada arī daudz jautājumu, īpaši, ja tas ir pirmais mājdzīvnieks. Lai palīdzētu jaunajiem saimniekiem veiksmīgāk uzsākt kopdzīvi ar savu mīluli, esam apkopojuši atbildes uz dažiem no aktuālākajiem jautājumiem.

1. Vai sterilizācija/kastrācija būtiski maina suņa uzvedību?

Jā, šī procedūra var pozitīvi ietekmēt suņa uzvedību. Tā novērš ar hormoniem saistītas problēmas, piemēram, teritorijas iezīmēšanu, klejošanu un dominances izpausmes pret citiem suņiem. Dzīvnieks bieži kļūst mierīgāks un vairāk orientēts uz sadarbību ar saimnieku.

2. Cik ilgi kucēnu nedrīkst vest ārā pēc pirmajām potēm?

Pēc katras vakcinācijas ir jāievēro karantīnas periods, kura laikā kucēna imunitāte tikai veidojas. Parasti veterinārārsts iesaka nogaidīt 10–14 dienas pēc pēdējās kompleksās vakcīnas saņemšanas, pirms vest kucēnu pastaigās un ļaut tam kontaktēties ar svešiem suņiem.

3. Kā atradināt kucēnu kost rokās un mēbelēs?

Košana ir dabiska kucēna uzvedība, īpaši zobu maiņas periodā. Svarīgi ir pārvirzīt šo instinktu uz atļautiem objektiem. Brīdī, kad kucēns sāk kost rokā, spēle nekavējoties jāpārtrauc, pasakot stingru “Nē!” vai “Nedrīkst!”. Tā vietā jāpiedāvā kāda graužamā vai interaktīvā rotaļlieta, kas novērsīs uzmanību no šāda tipa uzvedības. Konsekventa rīcība ātri iemācīs sunim, kas ir atļauts un kas nav. 

4. Kā iemācīt kucēnam nokārtoties ārā?

Lai šis process noritētu pēc iespējas raiti un veiksmīgi, apmācību pamatprincipi, kas jāievēro ir regularitāte, pacietība un pozitīvs pastiprinājums. Kucēns jāved ārā bieži – uzreiz pēc pamošanās, pēc katras ēdienreizes, pēc aktīvām rotaļām un tieši pirms gulētiešanas. 

Kad kucēns nokārtojas ārā, tas nekavējoties un priecīgi jāpaslavē, iedodot kādu gardumu. Par “negadījumiem” iekštelpās nekādā gadījumā nedrīkst sodīt – tas radīs tikai bailes un var pastiprināt nevēlamo uzvedību, jo kucēns sāks slēpties un nokārtoties vietās, kur saimnieks neredz, tādējādi apgrūtinot apmācības procesu.

5. Kad un kā sākt kucēna socializāciju?

Socializācija ir kritiski svarīga jebkuram kucēnam, lai izaugtu līdzsvarots un draudzīgs suns. Galvenais socializācijas periods ir vecumā no 3 līdz 16 nedēļām. Pēc vakcinācijas karantīnas beigām kucēns pakāpeniski un kontrolēti jāiepazīstina ar dažādām skaņām, virsmām, cilvēkiem un citiem (obligāti vakcinētiem un draudzīgiem) suņiem. Labs veids, kā to darīt drošā vidē, ir apmeklēt profesionālu kucēnu skolu. 

Kā pieņemt galīgo lēmumu un kur meklēt atbalstu?

Visaptveroša izpēte un godīga savu iespēju izvērtēšana ir veiksmīgas un atbildīgas kucēna iegādes pamatā. Ir svarīgi atcerēties, ka suns būs ģimenes loceklis nākamos 10 līdz 15 gadus, tādēļ šis lēmums prasa gan laiku pārdomām, gan pacietību. Un jāpatur prātā, ka atbildīga kucēna iegāde ir tikai sākums aizraujošam ceļam.

Dinozoopasaule.lv ir uzticams resurss, kur smelties zināšanas par mājdzīvnieku audzināšanu un aprūpi, savukārt Dino Zoo Suņu un kucēnu skolas pieredzējušie kinologi palīdzēs ielikt stabilus pamatus laimīgai un harmoniskai kopdzīvei.