Parvovīruss ir augsti infekciozs, gana bieži sastopams vīruss, kas izraisa smagu gastroenterītu, kas laikus neārstēts, var izraisīt nopietnas, pat dzīvniekam letālas sekas. Īpaši neaizsargāti pret šo saslimšanu ir jauni un nevakcinēti dzīvnieki, tāpēc pirmais, un svarīgākais solis mīluļa aizsardzībai pret šo vīrusu, ir laicīga vakcinācija un mājdzīvnieka aizsardzība pirmajos dzīves mēnešos. 

Kas izraisa parvovīrusu, kādi ir šīs slimības simptomi suņiem un kaķiem, un kā rīkoties saslimšanas gadījumā, stāsta Dino Zoo veterinārās klīnikas vadītāja Kristīne Dumpe - Siļķe. 

Parvovīruss suņiem 

Parvovīruss suņiem ir relatīvi bieži sastopama, augsti infekcioza saslimšana, ko izraisa ārvidē esošs vīruss. Parvovīruss ir ļoti izturīgs pret ārējās vides faktoriem un dezinfekcijas līdzekļiem – telpās, istabas temperatūrā vīruss var pastāvēt vismaz 2 mēnešus, savukārt ārvidē, ja pasargāts no saules gaismas un izžūšanas, vīruss spēj izdzīvot vairākus mēnešus, pat gadus. 

Ārējā vidē vīruss izplatās no inficēto suņu fekālijām. Turklāt vīruss ir aktīvs jau aptuveni 4–5 dienas pirms dzīvniekam parādījušies klīniskie saslimšanas simptomi, un turpina izplatīties gan slimošanas laikā, gan 10 dienas pēc klīnisko pazīmju izzušanas. Vīrusu var pārnēsāt jebkurš cilvēks, dzīvnieks vai priekšmets, kas nonācis saskarsmē ar inficēta suņa fekālijām. 

Ar vīrusu suns var saslimt jebkurā vecumā, neatkarīgi no suņu šķirnes, taču īpaši uzņēmīgi pret šo vīrusu ir 6 nedēļas līdz 6 mēnešus jauni kucēni un/vai nevakcinēti suņi. Pirmās nedēļas pēc piedzimšanas, kucēns no vīrusa ir pasargāts, ja uzņem pietiekamu daudzumu mātes piena, tādejādi saņemot antivielas. Taču ar laiku antivielu daudzums kucēna organismā mazinās, līdz ar to būtiski palielinās saslimšanas risks. 

Parvovīrusa simptomi suņiem 

Vīrusa klīniskās pazīmes parādās vidēji 5–7 dienas no inficēšanās brīža, taču simptomi var parādīties arī 2–14 dienu laikā. Sākotnējās saslimšanas pazīmes ir nespecifiskas: 

• letarģija;

• anoreksija jeb apetītes zudums;

• drudzis;

• drudzim seko vemšana, caureja, kas var nereti ir asiņaina. 

Tā kā sākotnējās pazīmes ir nespecifiskas, saimnieks simptomus var sajaukt arī ar saindēšanos, alerģisku reakciju vai citu kaiti. Taču, ja pirmie simptomi netiek laikus ņemti vērā, dzīvniekam var attīstīties dzīvībai bīstams stāvoklis un tas var arī iet bojā.

Kā rīkoties saslimšanas gadījumā? 

Ja kucēnam vai nevakcinētam sunim tiek novērotas kādas no šīm pazīmēm, nekavējoties jāapmeklē vet klīnika, lai veterinārārsts varētu veikt visus nepieciešamos izmeklējumus. Ja izmeklējumu rezultāti apstiprina vīrusa saslimšanu, tiek nozīmēta nepieciešamā ārstēšana un noteikta stingra dzīvnieka izolēšana. 

• Parvovīrusa gadījumā suņa izolēšanai jānotiek nekavējoties un jāturpina tik ilgi, kamēr slimības klīniskās pazīmes vairs netiek novērotas un veterinārārsts ir apstiprinājis izolācijas pārtraukšanu. Izolācija ļauj pasargāt citus dzīvniekus no inficēšanās, ierobežojot vīrusa tālāku izplatību ārējā vidē. 

Vīrusa ārstēšana balstās uz uzturošo terapiju – dzīvniekam tiek nodrošināta šķīdumu un elektrolītu terapija, simptomu ārstēšana un piespiedu barošana. Galvenais ārstēšanas mērķis ir pēc iespējas ātrāk rehidrēt dzīvnieku un novērsts vielmaiņas traucējumus, kā arī pasargāt no iespējamām komplikācijām, piemēram, sekundāras bakteriālas saslimšanas. Ārstēšanas laikā tiek monitorēts arī elektrolītu līmenis dzīvnieka organismā. 

Kontrole un profilakse: izolācija, higiēna, vakcīna 

Kā jau minēts, svarīgākais slimības kontroles solis – ja ir aizdomas par saslimšanu vai vīruss ir apstiprināts, suns ir jāizolē. Tāpat ir jāievēro stingras higiēnas prasības, tajā skaitā telpu tīrība, regulāra dezinfekcija, inficēto materiālu iznīcināšana u. c. 

Savukārt, lai profilaktiski pasargātu un kontrolētu suņu parvovīrusu, jāveic 6–8 nedēļu vecumā jāveic kucēna vakcinācija, kas jāatkārto 12 nedēļu vecumā, turpmāk veicot revakcināciju reizi gadā. Aizsardzība pret suņu parvovīrusu jau ir iekļauta kombinētajā suņu vīrusu vakcīnā. 

Augsts saslimšanas risks arī ir iemesls, kāpēc kucēnus, kuri nav vēl vakcinēti, stingri ieteicams nevest laukā, ierobežojot saskari ar ārvidi, līdz brīdim, kamēr primārā vakcinācija nav pabeigta. 

Parvovīruss kaķiem – kaķu panleikopēnijas vīruss

Kaķu panleikopēnija, saukta arī par kaķu parvovīrusu, ir gana bieži izplatīta saslimšana kaķiem, kas ir augsti infekcioza un ārkārtīgi rezistenta pret apkārtējiem vides faktoriem. Diemžēl kaķiem šī saslimšana bieži vien ir letāla. Vīrusam raksturīga strauja balto asins ķermenīšu samazināšanās dzīvnieka organismā. Baltie asins ķermenīši ir vitāli svarīgi, jo dzīvniekam nodrošina veselu imunitāti, pasargājot organismu no saslimšanām un infekcijām.

Ar panleikopēniju slimo gan kaķēni , gan pieauguši kaķi,  neatkarīgi no kaķu šķirnes, taču vissmagāk slimība skar kaķēnus. Tāpat saslimšanas visbiežāk ir novērojamas tieši nevakcinētu kaķu populācijās – “ielas kaķiem”, taču reizēm tiek novērota arī kaķēniem, kas nāk no audzētavām.

Vīrusa daļiņas ir atrodamas jebkuros izdalījumos, kamēr dzīvnieks ir akūti slims, un vīruss turpina izplatīties ar fekālijām vēl 6 nedēļas pēc atveseļošanās. Tā kā vīruss ir augsti rezistents pret apkārtējās vides faktoriem, tas var tikt transportēts ar apaviem un apģērbu tālu no infekcijas avota.

Inficēšanās kaķiem notiek oronazāli, saskaroties ar inficētiem dzīvniekiem, to izkārnījumiem un citiem izdalījumiem, kā arī  saskaroties ar infekcioziem materiāliem (apaviem, apģērbu). Inkubācijas periods no inficēšanās līdz klīniskajām pazīmēm kaķiem ir 3–5 dienas, taču reizēm pirmie simptomi parādās arī ilgāk kā pēc nedēļas. 

Parvovīrusa jeb panleikopēnijas simptomi kaķiem 

Klīniskās pazīmes kaķiem var būt dažādas, taču visbiežāk kaķiem novēro:

• apātiju un drudzi; 

• vemšana parasti parādā 1–2 dienas pēc temperatūras paaugstināšanās; 

• kaķiem var novērot arī pastiprinātu siekalošanos; 

• caureja (arī ar asinīm) ir novērojama nedaudz vēlāk pēc vemšanas, taču tā var arī nebūt; 

• straujās dehidratācijas dēļ kaķa apmatojums kļūst nespodrs un ciets, kā arī zaudē savu elastīgumu; 

• salīdzinoši retāk, taču kaķiem var novērot arī čūlas mutes dobumā. 

Bieži kaķiem ar panleikopēniju var būt arī sekundāras saslimšanas, vājās imunitātes dēļ. Kaķēniem ar smagu infekciju vienīgā klīniskā pazīme var būt pēkšņa nāve. Parasti ar klīniskiem simptomiem saslimst kaķi, kas ir jaunāki par 1 gadu. Nāves iespējamība augstāka ir kaķēniem, kas jaunāki par 5 mēnešiem.

Vīrusa ārstēšana 

Kā citām vīrusu slimībām, arī panleikopēnijas ārstēšana ir nespecifiska. Tā balstās uz uzturošo terapiju – dzīvniekam tiek nodrošināta šķīdumu un elektrolītu terapija, simptomātiskā ārstēšana, piespiedu barošana. 

Tāpat kā suņiem, arī kaķiem primārais ārstēšanas mērķis ir rehidratēt dzīvnieku un novērst vielmaiņas traucējumus, kā arī pasargāt vai paralēli ārstēt sekundāras bakteriālas saslimšanas.

Panleikopēnijas profilakse un kontrole 

Efektīvu slimības kontroli var panākt ar vakcināciju. Kaķiem vakcināciju uzsāk 6–8 nedēļu vecumā, bet pēc mēneša, līdz 12 nedēļu vecumam ir nepieciešama revakcinācija, jo šādā vecumā imunitāte kaķēniem veidojas tikai uz mēnesi. Tālāk seko ikgadēja revakcinācija. 

Pēc vakcinācijas imunitāte pret kaķu panleikopēnijas vīrusu ir 3 gadus, taču revakcināciju ir ieteicams veikt katru gadu, jo vakcīnas sastāvā ir aizsardzība arī pret citām kaķu vīrusu saslimšanām, kur imunitāte nav tik ilga.

Slimības kontrolei svarīgi nodrošināt dzīvnieka izolāciju, līdz kaķis ir pilnībā vesels. Ja mājā ir bijis kaķēns ar panleikopēniju, saimniekiem vajadzētu izvairīties ņemt jaunu kaķi vismaz gadu.

Dinozoopasaule.lv – uzticams informācijas avots ikvienam mājdzīvnieku saimniekam! 

Saņem atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem par dažādām, ar mājdzīvnieku turēšanu, veselību un uzturu saistītām tēmām, lasi interesantus rakstus un uzzini visu, par Dino Zoo veterinārajiem pakalpojumiem – veterināro klīniku un veterināro aptieku darbību, suņu un kaķu frizētavu un suņu skolu – dinozoopasaule.lv! Savukārt zoo preces plašā klāstā, par vienmēr izdevīgām cenām iegādājies dinozoo.lv!