Kucēna iegāde

Ko iegādāties - sunīti vai kucīti?

Šis jautājums jāpārdomā, jāpārrunā un jāizlemj priekšlaikus. Mazo šķirņu sunīšiem starp dzimumiem nav vērā liekama atšķirība ne augumā, ne spēkā, ne uzvedībā. Turpretī liela un vidēja auguma šķirnes suns ir fiziski daudz spēcīgāks par kuci, tādēļ jāapsver, vai saimniekam, bet īpaši saimniecei vai pusaudzim, kura pārziņā suns varbūt galvenokārt nonāks, pietiks spēka to novaldīt, kamēr tas vēl nebūs apmācīts un pieradināts pie paklausības un disciplīnas. Kuces ir pakļāvīgākas. Arī dresūrai tās padodas vieglāk. Dzimuma atšķirībā ir vēl viens visai būtisks jautājums, kura dēļ cilvēki dažkārt vilcinās iegādāties kuci, proti, būšot "vienā gabalā jānoņemas ar kucēniem". Šādām bažām ne pavisam nav pamata. Kaut arī kuce meklējas divreiz gadā, tas nebūt nenozīmē, ka divreiz gadā vai ik gadu tai būs kucēni. Šķirnes suņu pārošanu regulē kinoloģiskā organizācija (klubs), kas arī sniedz jaunajiem suņaudzētājiem, respektīvi, kucēnu īpašniekiem, visu nepieciešamo informāciju. Ārpus meklēšanās perioda kuce par suņiem neinteresējas un no mājām projām neskrien. Ar suni ir citādi. Lai gan dabā nepastāv tautā plaši izplatītais jēdziens "suņu laiks" (kā, piemēram, martu mēdz saukt par "kaķu mēnesi"), suns tomēr zaudē mieru un savaldību, ja kaut kur tuvumā (un ne tikai tuvumā) saož kuci, kas meklējas, un nebīstas aizklīst visai tālos ceļojumos, no kuriem dažreiz atgriežas ievainots un sadauzīts (pāri viņam, protams, nav nodarījuši sāncenši, bet gan cilvēki) vai pat neatgriežas vispār. Cilvēks nav spējīgs pasargāt suni no "bīstamajiem rajoniem", jo nespēj tos konstatēt, bet sunim svarīgo informāciju nemaldīgi pavēstī deguns. Taču saprātīgi audzinātu un vadītu suni nav pārāk grūti noturēt "grožos", vismaz pilsētas apstākļos ne.

Pieņemsim, ka jautājums par dzimumu izlemts un jūs noraugāties, kā uz grīdas spēlējas vairāki kucēni un jums jāizlemj, kurš būs jūsu nākamais suns.

No malas ir diezgan interesanti pavērot, pēc kādiem kritērijiem cilvēki izvēlas kucēnu. Dažs izraugās "pēc svara" - ņemot vislielāko, visresnāko, taču svars un augums mēneša vecumā ir gaužām nedroša pazīme, tā var būt arī nejaušu apstākļu sakritība, var arī būt, ka vislielākais, visresnākais ir visflegmatiskākais. Cits vēro, kurš kucēns ir viskustīgākais, visagresīvākais, vēl cits gaida, līdz "viņa" sunītis pats pienāks klāt un pieteiksies. Pastāv arī vecum vecā muļķīgā paraža nomest kucēnu tuvumā uz grīdas kaut ko, kas krīt ar troksni, piemēram, atslēgu saišķi, un skatīties, kurš kucēns nenobīsies un nemuks prom. Mīļie nākamie suņaudzētāji, jūs pūlaties velti - tik jauni kucēni vēl neizpratīs jūsu atjautīgā trika nozīmi. Tā kā suņa turēšana vispār ir sentimentāla būšana, iesaku šai gadījumā prasīt padomu vienīgi pašai sirdij.

Tiklīdz būsiet kucēnu ieguldījis ar siltu drānu izklātā un ar ātrslēdzēju nodrošinātā somā vai aizbāzis aiz mēteļa atloka un, cieši pie krūtīm piespiestu, aiznesis mājās, jūs skaidri sapratīsiet, ka esat izvēlējies pareizi un ka tas - somā vai azotē - ir jūsu suns.

Vislabāk kucēnu uz jauno dzīvesvietu pārnest piektdienas vakarā, jo pēc tam seko divas brīvdienas, kad var mazulim palīdzēt iedzīvoties jaunajās mājās, pierast pie jaunmantotā "bara". Nesteidzieties mazuli tūlīt pēc atnešanas barot. Viņš ir paēdis, turklāt satraukts, maltīte viņam labumā neies. Toties priekšlaikus jābūt sagatavotai vietai, kur jaunajam iemītniekam gulēt un "justies kā mājās". Šim nolūkam noder vairākkārt salocīta sega vai pārvalkā ievilkts matracītis (vai arī veikalā iegādāta specializēta gultasvieta suņiem; tās ir dažāda izmēra un viegli kopjamas). Mazo šķirņu sunīšiem var iekārtot lēzenu groziņu vai kasti. Nav par ļaunu palūgt kuces saimniekam no kucēnu sākotnējās guļvietas noplēstu drānas strēmeli, lai mazulim uz jauno dzīvesvietu atnāktu līdzi ierastās "migas" smaka (kucēniem jau kopš mazotnes ir lieliski attīstīta oža). Kucēna guļvietai jāatrodas gaišā, mierīgā vietā, kur nav caurvēja un kur kucēns nebūs cilvēkiem pa kājām. Nekādā ziņā neguldiet kucēnu pie krāsns vai radiatora. Cilvēks, kurš gan grib iegādāties suni, bet, bīdamies, ka kucēni var sabojāt dārgu paklāju vai spožu parketu, iedomājas, ka mazuli var turēt vannas istabā vai izolēt virtuvē un priekšnamā, labāk lai uzreiz atmet domu par suni. Ne vien pieaugušam sunim, bet jau mazam kucēnam nepieciešams "savējo" - jaunā saimnieka un viņa ģimenes locekļu - tuvums. Ierādīt sunim dzīvošanai kaut vai veselu, lielu, bet no cilvēkiem atšķirtu istabu ir salta nežēlība.

Pārnesuši kucēnu mājās, nolieciet to tūliņ paredzētajā vietā, apmīļojiet un mierīgi, draudzīgi atkārtojiet vairāk reižu vārdu "vieta". Uz guļvietas nolieciet arī līdzatnesto lupatiņu no "vecajām mājām".

Pirmajā vakarā un naktī mazulis, palicis bez mātes, brāļiem un māsām, iespējams, smilkstēs un būs nemierīgs. Šis tad nu ir brīdis, kad jums jāizšķiras uz visu suņa mūžu: vai ļausiet viņam gulēt savā gultā vai kopā ar kādu no ģimenes locekļiem arī turpmāk vai ne. Sev līdzās mierināt ņemiet kucēnu vien tādā gadījumā, ja būsiet ar mieru dalīties guļvietā arī ar pieaugušu suni.

Suņi, kuriem vēlāk būs lemts dzīvot ārā - iežogojumā vai būdā, pie tā tomēr pieradināmi pamazām, katrā ziņā ne pirmajos dzīvības mēnešos. Dzīve būdā nebūt nav cietsirdība, pat nežēlība ir tādus suņus kā sanbernārus, ņūfaundlendus, Kaukāza un Dienvidkrievijas aitu suņus ieslodzīt pilsētu vairāk vai mazāk šaurajos dzīvokļos. Ērta, no caurvēja un lietus pasargāta būda šiem lieliski apaugušajiem suņiem ir vispiemērotākā mītne.

Mazs, mēnesi līdz divus vecs kucēns ļoti daudz guļ - aptuveni 20 stundu diennaktī. Viņš pieceļas vienīgi, lai paēstu, nokārtotos un mazliet padraiskuļotu. Kucēna īpašniekam tomēr jācenšas jau no paša sākuma mazuļa dzīvesveidu ieregulēt tā, lai viņš nepārvērstu nakti par dienu. Bērniem nedrīkst ļaut mazo sunīti traucēt tad, kad tas grib gulēt; jāpiekodina apvaldīt prieku par jauno draugu un vēlēšanos pavadīt visu savu brīvo laiku kopā ar to. Kucentiņš labi aug un attīstās vienīgi tad, ja šajā periodā dabū pietiekami izgulēties. Paskaidrojiet bērniem, ka viņi varēs ar to izdraiskuļoties un rotaļāties, cik vien gribēs, kad sunītis būs paaudzies. Nav arī ieteicams kucēnu nēsāt apkārt rokās. Galu galā viņam pašam ir četras kājas.

Kucēna audzināšana jāsāk ar pirmo brīdi pēc ierašanās jūsu mājās. Pirmajiem diviem jau minētajiem vārdiem seko trešais, kas kucēnam katrā ziņā iegaumējams jau agrā bērnībā. Tas ir kategoriskāks un prasa no kucēna obligātu reakciju. "Nedrīkst!" ir lietojams ikreiz, lai pārtrauktu kādu nevēlamu kucēna darbību. Ja kucēns liedzas paklausīt stingram uzsaucienam, viņam var ar rīkstīti vai avīzi uzšaut pa to vietu, ko, pēc stingru vecāku domām, pats Dievs esot šim nolūkam iekārtojis... Jau pēc pirmajām pāris reizēm kucēns izpratīs, ka vārdam "nedrīkst" seko samērā nepatīkama sajūta, un vārds būs iegaumēts.

Pirmajos divos trijos dzīvības mēnešos kucēns jābaro līdz 5 reizēm dienā, pēdējo maltīti dodot ne vēlāk kā pulksten 11.00 vakarā. Naktī kucēnam nav jāēd. Barība jāiemērī tā, lai kucēns noēstu visu devu. Ideāla deva ir tāda, ka kucēns, bļodiņu izēdis, to vēl izlaiza. Ja redzat, ka kucēns pārlieku sāk bļodiņu "dancināt", jums jāsaprot, ka nākamreiz deva nedaudz jāpalielina. Ja kucēns 10-15 minūšu laikā nav nolikto barību izēdis, trauciņš jāaizvāc līdz nākamajai ēdienreizei, lai mazulis nevarētu ik pa brīdim pieiet "panašķēties". Iespējams, ka mūža pirmajos mēnešos (īpaši vēsajos gadalaikos) kucēns vēl ūdeni nedzer, taču traukam ar tīru, svaigu, ik dienu apmainītu ūdeni allaž jāstāv kucēnam sasniedzamā vietā. Ņemot vērā mūsu pilsētu ūdens piesārņotību, ieteicams arī kucēnam (pat pieaugušam sunim) labāk dot novārītu atdzesētu ūdeni. Barība nedrīkst būt ne karsta, ne arī tikko ne ledusskapja izņemta. 

Kucēnam paaugoties, prāts tam, protams, nesas uz rotaļāšanos, tādēļ jārūpējas arī par rotaļlietām. Rotaļlietām jābūt tādām, lai kucēns ap tām varētu pēc sirds patikas vingrināt zobus, tomēr nenodarot pats sev postu. Ja esat atvēlējuši kucēnam par rotaļlietu vecu čību vai kurpi, tad pēcāk nedusmojieties un nesodiet mazuli, ja tas grauž kādu no jūsu dārgajiem apaviem, jo arī tajā viņš saskatīs vienīgi rotaļlietu - turklāt atļautu.

Šādi dzīvojot, būsiet pavadījuši pirmo vai pirmos divus mēnešus ar mājās pārnesto kucēnu. Turpmāk varbūt nebūs vieglāk, toties Jūs arvien ciešāk sadraudzēsieties.

Jau no 3.5 mēnešu vecuma kucēni ir laipni aicināti kopā ar saimnieku apmeklēt Dino Zoo suņu skolu, kur ir kucēnu socializācijas skola, kas paredzēta kucēniem no 3,5 līdz 6 mēnešu vecumam.