Bavārijas asinspēdu dzinējsuns
No citiem līdzīgiem suņiem bavārieši atšķiras ar kalsnu, tomēr spēcīgu miesasbūvi. Šie četrkājainie kalnu taku lodātāji veidoti, krustojot dažnedažādus gan medību suņu šķirņu pārstāvjus, gan vietējos krančus. Un gala rezultāts iznācis brīnišķīgs – uzticams, mierīgs un mīļš dzīvnieks, kurš apveltīts ar izcilām spējām veikt savus darba uzdevumus.
Šķirnes vēsture
Šķirnes vācisko nosaukumu Bayrischer Gebirgsschwesshund varētu burtiski tulkot kā Bavārijas kalnu sviedru suns. Angliskais (un arī daudzu citu valodu) nosaukums vēsta, ka tas ir bavāriešu kalnu dzinējsuns. Latvijas valodnieki pacentušies šķirnes nosaukuma oficiālajā latviskojumā ietvert šo suņu darbības (izmantošanas) specifisko veidu.
Bavārijas kalnienēs medniekiem nepieciešami īpaši dzinējsuņi. Uz akmeņiem ar dzīvnieku pēdu izsekošanu tā paknapāk – uz klintīm nospiedumi nepaliek. Tāpēc zelta vērtē ir suns, kurš apveltīts ar izcilu ožu, turklāt ir samērā mazs, taču veikls un manevrētspējīgs. Vēl kāda būtiska īpašība – šis suns pēdas dzen, nevis iedūris purnu zemē, izsekojot dzīvnieku pēdu pa pēdai, bet gan ostot gaisu un tādējādi spējot izvēlēties taisnāko starp klintsbluķiem atrodamo ceļu. Turklāt necenšas vienā vīlē tikt pirmais pie vajājamā zvēra, bet gan ik pa gabaliņam pagaida savu saimnieku, rejot darīdams zināmu savu atrašanās vietu.
Šāds izcils odējs ir neatsverams, izsekojot aizšautu medījumu, arī mežā. Jo sevišķi ja šautais meža kustonis nav atrasts, bet metas jau tumšs, suņa spēja izsekot asinspēdu ir ļoti būtiska. Nu, kaut vai tāpēc, lai neveiksmīga šāviena rezultātā medījumam nenāktos neatrastam un žēlastības šāvienu nesaņēmušam vairākas dienas mocīties agonijā.
Bavārijas asinspēdu dzinējsuņi ir tipiski pēddziņi. Ja ielūkojas vēsturē, tad līdzīgi četrkājainie mednieki Rietumeiropā bijuši sastopami jau viduslaikos. Bavāriešus mēdz salīdzināt ar Svētā Huberta dzinējiem un, protams, arī ar tuvākajiem radiniekiem Hannoveres asinspēdiniekiem. Zināma līdzība saskatāma arī ar itāļu, čehu un austriešu putnusuņiem.
Šķirnes apraksts
Iespējams, raibo asiņu dēļ šie suņi ir tik universāli izmantojami. Mūsdienās viņi sekmīgi strādā gan briežveidīgo, gan lapsu un pat bebru medībās.
No citiem līdzīgiem suņiem bavārieši atšķiras ar kalsnu, tomēr spēcīgu miesasbūvi. Šie četrkājainie kalnu taku lodātāji veidoti, krustojot dažnedažādus gan medību suņu šķirņu pārstāvjus, gan vietējos krančus. Un gala rezultāts iznācis brīnišķīgs – uzticams, mierīgs un mīļš dzīvnieks, kurš apveltīts ar izcilām spējām veikt savus darba uzdevumus. Pirmais šķirnes standarts apstiprināts jau 1912. gadā. Tāpēc patiešām pārsteidzoši, ka šie bavārieši nav spējuši izpelnīties popularitāti – pat Vācijā šo suņu nav daudz.
Atšķirībā no daudzām citām medību suņu šķirnēm Bavārijas asinspēdu dzinējsuņi nav pārvērsti par mājas mīluļiem vai bērnu rotaļlietām. Mīļā rakstura un uzticības saimniekam dēļ varētu gan par tādiem kļūt, bet vismaz Latvijā par bavāriešu asinspēdu dīvānsuņiem dzirdēts nav. Varbūt tāpēc, ka pie mums šīs šķirnes pārstāvji vēl aizvien ir reti sastopami un viņu saimnieki parasti ir mednieki, kuri tieši tādus palīgus sev meklējuši. Lai gan bavārieši nav lieli un viņu vilna ir īsa (un tātad lielas problēmas kopjot neprasa un mēbelēm neko lieku nepieaudzē), jāatceras, ka viņi tomēr ir un paliek medību suņi. Un tas savukārt nozīmē, ka īsteno šo dzīvnieku jaukumu un vērtību var izbaudīt vienīgi medībās. Jā, ziemas spelgonī šos suņus nevajadzētu ilgstoši turēt laukā, taču bez pastaigas svaigā gaisā neiztikt.
Avots: http://www.kennelklubs.lv/
