Zebiekste (mustela nivalis)

Mazas, bet veiklas, zebiekstes Latvijā ir salīdzinoši maz pētīts dzīvnieks. Lai gan zebiekstes dabā pamanīt ir grūti, tām ir ļoti svarīga loma mūsu ekosistēmā, regulējot grauzēju populāciju. Ar savu nelielo, lokano augumu, tās veikli izseko savu medījumu gan zemsedzē, gan kurmju un trušu alās, savukārt ziemā prasmīgi izložņā sniega kupenas. 

Kāds ir šo mazo plēsēju raksturojums, uzvedība un izplatība Latvijā, stāsta Dino Zoo eksperte, Zane Zagorska! 

Zebiekste – mazākais plēsējs Eiropā 

Zebiekste, zinātniskajā nosaukumā Mustela nivalis, ir vismazākais sermuļu dzimtas plēsējs, turklāt mazākais plēsējs ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā. Zebiekstes ir sastopamas plašā areālā, ietverot Eiropu, Āziju un Ziemeļameriku. Zebiekstes ir veiksmīgi pielāgojušās dzīvei dažādos biotopos, sākot no mežiem, upju piekrastēm un lauksaimniecības zemēm, līdz pat apdzīvotām teritorijām, tomēr plašos meža masīvos zebiekstes nemīl uzturēties. Lai arī zebiekstes ir plaši izplatītas gan Eiropā, gan Latvijā, tās vēl aizvien ir salīdzinoši maz pētītas. 

Zebiekstes izskats un fizioloģija

Zebiekstes ir pavisam neliels dzīvnieks ar slaidu, muskuļotu un lokanu ķermeni, īsām kājām, garu asti un garu, šauru galva ar lielām acīm un nelielām, ieapaļām ausīm. To ķermeņa garums sasniedz vidēji 13–20 cm, savukārt svarā tās reti pārsniedz 100 g. 

Ne velti sugas latīniskā nosaukuma Mustela nivalis tulkojums ir sniega sermulis. Ziemā zebiekstes kažoks ir viscaur sniegbalts, kas ziemā palīdz ne tikai slēpties no dabiskajiem ienaidniekiem, bet arī veiklāk uzbrukt medījumam. Vasarā kažoks krāsojas brūns vai sarkanbrūns, un baltie plankumi paliek vien uz pakakles, krūtīm un vēdera.

Zebiekstēm raksturīgās platās ķepas ļauj tām veikli pārvietoties sniegā un zemsedzes alās, savukārt spēcīgais sakodiens ļauj tikt galā arī ar par sevi lielākiem medījumiem.

Ko ēd zebiekstes?

Zebiekste pārsvarā barojas ar maziem grauzējiem, piemēram, pelēm un žurkām, kā arī ar kukaiņiem, abiniekiem un rāpuļiem, un uz zemes ligzdojošiem putniem un to olām. Medījumu zebiekstes parasti nonāvē ar veiklu kodienu pakausī vai skaustā. 

Ja medības bijušas veiksmīgas un visu guvumu notiesāt neizdodas, tās veido barības krājumus. Lielākoties medī zemsedzes alās, ziemā – arī sniega kupenās saraktajās mazo grauzēju alās. Retāk, taču ja nepieciešams, medī arī virs zemes un virs sniega. 

Dzīvesveids un uzvedība

Zebiekstes ir vienpates, kas barību meklē gan dienas, gan nakts laikā. Tās nemēdz ilgi uzturēties vienā midzenī – par slēptuvi tās izmanto alas, zaru un akmeņu kaudzes, koku pasaknes. Tiklīdz to apdzīvotajā teritorijā medījums sāk trūkt, tās pārvietojas uz citu dzīvesvietu. 

Tikpat aktīvi, kā tās maina dzīvesvietu, tās maina arī pārošanās partnerus, un tā kā ir ļoti teritoriālas, mēdz agresīvi aizstāvēt savu medību teritoriju no citiem sugasbrāļiem. Riesta laiks zebiekstēm parasti ir pavasarī, kad pēc aptuveni mēnesi ilga grūsnības periodā, tām vienā metienā dzimst 4–7 mazuļi. Kad pagājuši aptuveni trīs mēneši, mazuļi no mātes nošķiras, un uzsāk patstāvīgu dzīvi. Zebiekstes vidējais mūža ilgums ir 1–2 gadi.

Zebiekstes Latvijā

Lai arī zebiekstes Latvijā ir gana plaši izplatītas, to populācija ir pakļauta ne tikai dabiskajiem ienaidniekiem – caunām, seskiem, ūdelēm, lapsām, dažādiem plēsīgajiem putniem, bet arī dzīvotņu zaudēšanai, dažādām infekcijām un invazīvajām slimībām. Par skādi nāk arī klimata pārmaiņas. Proti, pēdējos gados nepietiekamās sniega kārtas dēļ, zebiekstes sniegbaltais kažoks vairs nesargā dzīvnieku, bet tieši otrādi – pastiprināti pievērš citu plēsēju uzmanību. 

2022. gadā zebiekstes tika izraudzītas gada dzīvnieka titulam, kas darīts, lai pievērstu uzmanību gan šo dzīvnieciņu nozīmei mūsu ekosistēmā, gan to populācijas apdraudējumam. Tiem, kas vēlas zebieksti redzēt dabā, jābūt ļoti pacietīgiem, vērīgiem un uzmanīgiem. Ja ziemā izdodas atpazīt svaigas zebiekstes pēdas sniegā, ir liela varbūtība, ka turpat netālu dzīvnieciņš uzturas. 

Zebiekstēm tuvākais mājdzīvnieks – mājas sesks jeb fretka 

Fretkas jeb mājas seski, tāpat kā zebiekstes, pieder sermuļu dzimtai, un ir mājas apstākļos pieradinātas zebiekstes radiniece. Abas sugas ir līdzīgas gan pēc izskata, gan uzvedības, taču fretkas ir lielākas un tām ir daudzveidīgāks kažoka krāsojums. Mājas seski šobrīd ir kļuvuši par iecienītiem mājdzīvniekiem. Tās ir rotaļīgas, aktīvas un draudzīgas, un labprāt bauda cilvēku uzmanību. 

BUJ 

1. Vai zebiekstes ir atļauts turēt kā mājdzīvnieku? 

Nē, zebiekstes ir savvaļas dzīvnieks, un tā turēšana mājas apstākļos nav atļauta un ieteicama. Savukārt mājas seski jeb fretkas, kas ir domesticēts sesku dzimtas dzīvnieks, ir iecienīts mājdzīvnieks. 

2. Vai zebiekstes ir apdraudētas? 

Lai gan zebiekstes nav iekļautas Latvijā aizsargājamo zīdītāju sarakstā, to populācija pēdējos gados samazinās. Lai pievērstu uzmanību šīs sugas apdraudētajai populācijai un nozīmei mūsu ekosistēmā, 2022. gadā zebiekste tika izvirzīta par gada dzīvnieku. 

3. Vai zebieksti var sastapt pilsētā? 

Zebiekstes mēdz apmesties arī cilvēku apdzīvotās vietās un piepilsētās, taču tieši pilsētā tās sastapt ir praktiski neiespējami.