Vācu dogs (Deutsche Dogge / Great Dane / German Boarhhound)
Vācu dogs ir suns, ka nepieciešama sevišķi saprātīga, labi pārdomāta audzināšana, ne mirkli neļaujot aptrūkt mīlestībai un uzmanībai. Dresūra dogam ir obligāta, jo neapmācīts, nedisciplinēts suns jau sava lielā auguma dēļ vien, nemaz nerunājot par temperamentu, var kļūt sociāli bīstams. Toties labi audzināts dogs ir nosvērts, brīnišķīgs pavadonis, jauks rotaļu biedrs bērniem.
Šķirnes apraksts
Vācu doga šķirnes dzimšanas gads ir 1879., kad no vairākām lielo dogveidīgo suņu šķirnēm beidzot tika iegūts mūsdienās pazīstamais, ne tikai ideāli harmoniski veidotais un skaistais, bet arī ar daudzām labām darba īpašībām apveltītais suns. Šķirnes pamatā, kā jau norāda angliskais suņa pamatnosaukums "dog", ir lielie suņi, kurus senatnē izmantoja, medījot lielos un plēsīgos zvērus. Tika sakrustoti īru vilku suņi, mastifi un vēl citi līdzīgu šķirņu suņi. Minētie medību suņi viduslaikos bija augstā vērtē valdnieku namos, 17. gadsimtā tos sāka audzēt un tālāk selekcionēt arī Vācijā, kur tie vēl joprojām bija vienīgi augstmaņu suņi. Mūsdienu dogs uzskatāms par labu sargsuni telpās, aukstā klimatā tas nevienam āra dienestam nav izmantojams īsās spalvas dēļ.
Dogs ir ļoti liels suns. Minimālais augstums skaustā suņiem ir 76 cm, kucēm - 70 cm, maksimālais nav ierobežots, ideālais ir ap 90 cm. Savā veidojumā vācu dogs ir izcili harmonisks, ne velti viņu dēvē par suņu cilts Apollonu. Šim sunim var piemērot visus eksterjera skaistuma vērtējuma epitetus - spēku, grāciju, eleganci. Visiespaidīgākā ir skaistā, saskanīgi veidotā galva - garena, sausa, izteiksmīga. Labi iezīmēta pāreja no platās, gludās pieres uz garo, plato purnu, kas izbeidzas ar it kā vertikāli apcirstu melnu degunu. Acis tumšas, izteiksmīgas. Lūpas ar skaidri iezīmētiem stūriem. Zobi spēcīgi, pilna zobu formula. Šķērveida sakodiens. Kakls slaids, lokans, bez jebkādiem "liekas" ādas ielokiem. Skaisti izveidots skausts pāriet īsā, platā mugurā ar nelielu noslīdi krustos. Krūtis platas, dziļumā sniedzas līdz elkonim, vēders iegurnī pievilkts. Kājas spēcīgas, veidojumā piemērotas platam, brīvam, līganam solim. Spalva ļoti īsa, pieguloša, spīdīga.
Dogus iedala pēc apmatojuma krāsas:
Svītrotie dogi - pamatkrāsa no palsas gaišdzeltenas līdz sulīgai zelta nokrāsai ar skaidri izteiktām melnām šķērssvītrām (skujas rakstā).
Dzeltenie dogi ir ar apmatojumu no gaiša smilšdzeltena līdz košam zelta dzeltenam krāsu tonim, vēlama melna "maska" un melni nagi. Tumšas acis. Priekšroka dodama apmatojumam intensīvā zelta krāsā.
Zilie dogi - Tīra zilganpelēka tērauda krāsa bez noslieces uz dzeltenīgu vai melnīgsnēju toni. Zilajiem dogiem pieļaujamas gaišākas acis.
Melnie dogi ir spožā lakas melnumā. Tumšas acis, melni nagi.
Marmordogi (dēvēti arī par "arlekīniem"). Pamatkrāsa tīri balta ar koši melniem pa visu ķermeni nevienmērīgi izkaisītiem plankumiem. Vēlamas tumšas acis un melni nagi. Šai nokrāsai pieskaitāmi arī tā sauktie manteļmarmordogi - tiem visa mugura ir melna, balts vienīgi kakls, kājas un astes gals.
Doga kucēnu izaudzēt nav viegli, un tā laimīgajam ieguvējam jārīkojas ciešā saskaņā ar attiecīgās kinoloģiskās organizācijas (kluba) konsultantu lietpratīgajiem padomiem. Kucēns aug strauji, kauli tam ir lieli, un tā vien liekas, ka tie aug un veidojas vēl straujāk par pārējo ķermeni, tādēļ dogu kucēni un pusaudži cieš no rahīta.
Vācu dogs ir suns, ka nepieciešama sevišķi saprātīga, labi pārdomāta audzināšana, ne mirkli neļaujot aptrūkt mīlestībai un uzmanībai. Dresūra dogam ir obligāta, jo neapmācīts, nedisciplinēts suns jau sava lielā auguma dēļ vien, nemaz nerunājot par temperamentu, var kļūt sociāli bīstams. Toties labi audzināts dogs ir nosvērts, brīnišķīgs pavadonis, jauks rotaļu biedrs bērniem.
Avots: Materiāla sagatavošanā izmantota Helmas Lapiņas grāmata "Suns, kuru mīlam"
