Latvijas dzinējsuns (Latvian Hound)
Škirnes standarts nosaka, ka Latvijas dzinējsuņa uzvedības tips ir nosvērti kustīgais.
Kopumā Latvijas dzinējs darbā ir īstens meistars. Daži saimnieki atzinuši, ja reiz šis latvietis sācis vagu dzīt, tad nu līdz uzvarošām beigām vai spēku izsīkumam. Iespējams, tādēļ šīs mazskaitlīgās šķirnes pārstāvji tik bieži noklīst un tiek meklēti.
Šķirnes vēsture
Pirmās konkrētās ziņas par ciltsdarbu ar šķirnes medību suņiem Latvijas teritorijā parādās 17. gadsimtā - tas noticis Kurzemes hercogistē hercoga Jēkaba Ketlera valdīšanas (1642.-1682.) laikā. Ja citi muižnieki savās medībās tolaik izmantojuši dažādu šķirņu suņus, tad hercogs Jēkabs, būdams godkārīgs un progresīvs, izveidoja savu šķirni - Kurzemes dzinējsuni. Tas, kā tieši izveidota Kurzemes dzinējsuņu šķirne, dokumentāli nav pierādāms, taču, vērtējot tās konstistūcijas uzbūvi, kinologi domā, ka ciltsdarbā par pamatu izmantots Lucernas dzinējsuns, krustojot ar angļu dzinējsuņiem un pievienojot arī Sv. Hūberta dzinējsuņa asinis.
Pirmās Mednieku biedrības tiek dibinātas Rīgā 1919.gadā, 1920. gadā Jelgavā un Bauskā. 1922. gadā tiek sasaukts Mednieku biedrības kongress, kur tiek dibināta Latvijas Mednieku biedrību savienība (LMBS), kur par goda priekšsēdi ievēlē valsts prezidentu Jāni Čaksti.
1923. gadā tiek sarīkota pirmā Latvijas šķirnes medību suņu izstāde. Par pirmo Latvijas čempionu šķirnes suņu klasē kļūst vācu īsspalvainais putnu suns Ledi, otro godalgu saņem Kurzemes dzinējsuns Murza.
Līdz pat Pirmajam pasaules karam, Kurzemes dzinējsuns bija izplatītākais un populārakais dzinējsuns. Kara gados nekāds selekcijas darbs netika veikts, tādēļ šķirne spontāni sakrustojās ar citām šķirnēm vai sētas suņiem. Pēc kara nelielas aktīvistu grupas vidū atdzimst ideja - atjaunot Kurzemes dzinējsuni. Darbu sākot, vispirms tiek apsekoti visi Kurzemes tipa dzinējsuņi, tad no tiem atlasīti 40 dzīvnieki ar tuvākajām šķirnes suņu pazīmēm un izveidota medību škirnes suņu audzētava, kurā, veicot rūpīgu atlasi un selekciju, izdodas izveidot šķirnes kodolu ar vienādu eksterjeru.
Tas bija nacionālās škirnes atdzimšanas brīdis:
1969.gada tā dēvētajā Vissavienības šķirnes medību suņu izstādē Latvijas kinologi demonstrēja konstistūcijas tipa un eksterjera ziņā vienādu suņu grupu;
1970. gadā šķirni varēja uzrādīt PSRS Kinoloģiskās padomes komisijai;
... kas 1971. gadā apstiprināja jaunu šķirni. Tās nosaukums - 'Latvijas dzinējsuns'!
Latvijas dzinējsuņa pielietojums
Latvijas dzinējsuņa pirmais uzdevums medībās ar dzinējiem ir, pārvietojoties lēkšiem, ar apakšējo ožu nojaust medījamā dzīvnieka atrašanās vietu mastā.
Pēc tam, sekojot pa uzietajām medījumā dzīvnieka svaigajām pēdām, Latvijas dzinējsuņa pienākums ir uziet medījumu un ar balsi meistarīgi izdzīt to uz mednieku līniju.
Jāuzsver, ka tā arī ir viena no prasībām Latvijas dzinējsuņa standartā: uzvedības tips - nosvērti kustīgais.
Latvijas dzinējsuņa temperaments un raksturs
Škirnes standarts nosaka, ka Latvijas dzinējsuņa uzvedības tips ir nosvērti kustīgais.
Kopumā Latvijas dzinējs darbā ir īstens meistars. Daži saimnieki atzinuši, ja reiz šis latvietis sācis vagu dzīt, tad nu līdz uzvarošām beigām vai spēku izsīkumam. Iespējams, tādēļ šīs mazskaitlīgās šķirnes pārstāvji tik bieži noklīst un tiek meklēti.
Apmatojuma krāsa: melns ar izteikti dzeltenīgi brūnu stingri noteiktās robežās uz krūtīm, acīm, kāju iekšpusē un galvas apakšpusē. Apmatojums- īss; matu garums: 2-3 cm, vienmērīgs, ass un spīdīgs. Pavilna izteikti ļoti vāji. Astes apakšpusē apmatojums nedaudz garāks.
Ko izvēlēties - meiteni vai puiku?
Tiek uzskatīts, ka meitenes ir mīlīgākas, uzticīgākas, medību ziņā iazartiskākas. Šīs šķirnes kucītes ir dzīvespriecīgākas, jaunībā izteikti dauzonīgas.
Puikas - kauslīgāki, netīrīgāki, resgaļi, sajūtot kucīti, var neklausīt.
Augstums (skaustā): suņiem 43-50 cm, vēlamais - 45cm, kucēm 40-46 cm, vēlamais – 43cm
Svars: 15–16 kg
Materiāla tapšanā izmantoti interneta resursi: www.latviangundogs.org
