Kad ģimenē ienāk kaķēns

Pirms jauna mājdzīvnieka iegādes vai adopcijas ir svarīgi noskaidrot visus interesējošos jautājumus par tā kopšanu un audzināšanu. Būtiskāko informāciju par sagatavošanos kaķēna ienākšanai ģimenē, ko jāņem vērā vēl pirms mīlulis nokļuvis jaunajās mājās, skaidro Dino Zoo eksperts, Latvijas Felinoloģiskās asociācijas valdes loceklis Ivo Obrumanis.

Kaķēnu kopšanas ABC

Kaķi tika ieviesti šai pasaulē, lai apstrīdētu dogmu, ka visas lietas šeit radītas, lai kalpotu cilvēkam.

/Pols Grejs/

Izvēloties kaķi, pirmkārt, jāsaprot, kāds temperaments piemīt tā topošajam saimniekam. Tāpat talkā var nākt dzīvnieka šķirnes raksturojums, ja izlemts iegādāties mīluli ar ciltsrakstiem. Kā stāsta Ivo Obrumanis, lai gan šķirņu raksturojumi ir noderīgāki tad, ja cilvēks vēlas iegādāties suni, arī kaķu gadījumā tie var palīdzēt: “Kaķi iedalās četrās kategorijās – garspalvainie, pusgarspalvainie, īsspalvainie un bezspalvas kaķi. Jāpiebilst, ka šī klasifikācija ir attiecināma ne tikai uz šķirnes, bet arī bezšķirnes kaķiem, jo tie kaut kādā mērā ir šķirnes kaķu radinieki. Garspalvainie kaķi vienmēr būs mierīgāki, lēnāki, flegmātiskāki un apdomīgāki. Šīs šķirnes pārstāv persieši, Hailendas foldi un Hailendas straiti, kas attiecīgi derēs mierīgākiem cilvēkiem. Vidēji aktīvās šķirnes ir pusgarspalvainie kaķi – meinkūni, Kuriļu bobteili, Norvēģijas meža kaķi, Sibīrijas kaķi, regdoli. Nākamā kategorija ir īsspalvainie kaķi, piemēram, orientāļi un Siāmas kaķi, kas ir ļoti aktīvi. Šī kategorija ir visizplatītākā, un šiem dzīvniekiem vajag daudz uzmanības. Bezspalvas kaķu kategorija savukārt ir vismazāk izplatīta. Tajā ietilpst sfinksi, un šie dzīvnieki ir ļoti kustīgi. Jāpiebilst, ka šim kategoriju sadalījumam ir arī izskaidrojums – jo garāka ir dzīvnieka spalva, jo tam ir siltāk, un otrādi. Tāpēc īsspalvainajiem un bezspalvas kaķiem ir daudz jākustas un jālēkā, lai tie sasildītos, savukārt garspalvainie un pusgarspalvainie kaķi ir lēnīgāki.”

Nepieciešamie piederumi

Pirms kaķa ienākšanas ģimenē jāiegādājas kaķa tualete un nagu asināmie dēlīši vai stabiņi, lai netiktu sabojātas mēbeles. Ja kaķēns nāk no sertificētas audzētavas, tas, visticamāk, nagu asināšanā jau būs apmācīts. “Audzētavā parasti ir izveidoti tādi apstākļi, lai kaķu mamma mazuļiem varētu parādīt, kur un kā nagus asināt. Citādi būs ar kaķēniem, kas paņemti no ielas – viņiem šo prasmi būs jāapgūst saimnieka vadībā, jo tie mēģinās to darīt tur, kur tas vienkārši ir ērti,” skaidro Ivo.

Tāpat, nodrošinoties ar kaķim vajadzīgajām lietām, var iegādāties arī kaķu māju vai speciālus plauktiņus, kas ļaus kaķim mājoklī notiekoši vērot no augšas, kur tas jūtas viskomfortablāk. Protams, jāsarūpē arī trauki ēšanai un dzeršanai, kā arī higiēnas lietas. Ir svarīgi iegādāties nagu šķērītes un piederumus kažoka apkopšanai, lai jau no mazām dienām dzīvnieku radinātu pie nagu griešanas un kažoka ķemmēšanas. “Lai kaķu mājiņa un nagu asināšanas stabiņi kalpotu ilgāku laiku, vēlams kaķim regulāri apgriezt nagus. Tā kā tie ataug ļoti ātri, procedūru jāveic reizi divās nedēļās. Arī kažoku jāķemmē jau no pirmajām dienām, lai dzīvnieks saprastu, ka tas ir ikdienišķs process, no kura nav iespējams izvairīties. Pieaugušus garspalvainos kaķus jāķemmē reizi dienā līdz divās, pusgarspalvainos – reizi nedēļā, savukārt īsspalvainos – reizi mēnesī. Kad kaķēns ir vēl mazs, ķemmēšanu var imitēt katru dienu, vienkārši pieradinot dzīvnieku pie šīs darbības. Turklāt ir svarīgi to nepārtraukt, tiklīdz kaķis sāk pretoties. Citādi tas sapratīs, ka šādi no procedūras var izvairīties, gūstot pār saimnieku virsroku. Ķemmēšanu ir jābeidz tad, kad to vēlas saimnieks, nevis dzīvnieks,” iesaka Ivo.

Kādas rotaļlietas izvēlēties?

Arī kaķēnam un jau pieaugušam kaķim ir vajadzīgas rotaļlietas. To sortiments ir ļoti plašs, jo dzīvnieki tās izvēlas individuāli. Kādam patiks lielas un mīkstas mantas, kas vairāk raksturīgas suņiem, cits spēlēsies ar sīkām mantiņām. Pārsvarā visiem maziem kaķēniem patīk ripojošas bumbiņas, kurās iekšā ir kas skanošs – kāds zvaniņš vai zvārgulītis, kā arī čaukstošas mantiņas. Populāri ir arī matatabi kociņi, kas izdala kaķiem tīkamu aromātu, veicinot labsajūtas rašanos. Tie dzīvniekus uzbudina, mudinot spēlēties. Tāpat tirdzniecībā ir pieejamas arī speciālas mantiņas, kurās ir iestrādāts matatabi kociņš. Savukārt jāizvairās no visām rotaļlietām, kas ražotas no Ziemassvētku egļu vītņu jeb lietutiņu materiāla. Ar tām dzīvnieks var spēlēties tikai saimnieka klātbūtnē, un, ja kāds no lietutiņa pavedieniem noplīst, mantu kaķim jāatņem. “Dzīvnieks kādu no pavedieniem var apēst, tam aptinoties ar zarnām, un, nepagūstot nekavējoties veikt operāciju, rotaļai var būt letāls iznākums. Šīs mantiņas ir bīstamas ne tikai kaķēniem, bet arī pieaugušiem kaķiem,” brīdina Ivo, piebilstot, ka svarīgi ir arī pārbaudīt, kādi istabas augi ir mājoklī, vajadzības gadījumā tos pārvietojot. “Lai gan tie nav kaitīgi cilvēkiem, astoņdesmit procentu no istabas augiem ir dzīvniekiem indīgi. Protams, ir kaķi, kam tie neinteresē vispār, tomēr ir arī tādi, kas augus nograuzīs līdz pat zemei, tāpēc lieka piesardzība, augus novietojot kaķim neaizsniedzamās vietās, par ļaunu nenāks.”

Barības izvēle

Kaķēnus jābaro ar specializētu pārtiku, kas paredzēta dzīvniekam līdz gada vecumam, nodrošinot to ar visiem vitamīniem un minerālvielām, kas nepieciešamas augošam organismam. Sausās barības sastāvs ir sabalansēts, tāpēc ar papildu vitamīnu došanu kaķēnam nevajadzētu aizrauties. Ja šķiet, ka dzīvniekam tomēr tie ir vajadzīgi, vispirms jākonsultējas ar vetārstu, jo vitamīnu un minerālvielu pārbagātība dzīvnieka uzturā ir kaķim tikpat bīstama, cik to deficīts.

Kad jādodas pie vetārsta?

Kaķēns var doties mājās no audzētavas, sākot ar desmit nedēļu vecumu, kad dzīvnieks ir jau saņēmis pirmo poti. Divpadsmit nedēļu vecumā jāveic kaķēna atkārtota vakcinēšana kombinācijā ar poti pret trakumsērgu. Tiesa, vairumā gadījumu dzīvnieki uz jaunajām mājām dodas trīs ar pusi mēnešu vecumā, kad visas potes jau ir veiktas. Savukārt sešu mēnešu vecumā jāveic dzīvnieka attārpošana, ko saimnieks var izdarīt pats vai dodoties pie vetārsta. Ja mājās neizdodas apgriezt kaķim nagus, arī to var darīt pie speciālista, aizvedot dzīvnieku uz frizētavu. Reizi gadā kaķim var veikt asins analīzes, pārbaudot, vai tam pietiek vajadzīgo uzturvielu un nav radušās veselības problēmas.

Mazliet par likumiem

Latvijā kaķu čipēšana nav obligāta. Saskaņā ar Latvijas likumdošanu to jāveic tikai suņiem, tomēr pārsvarā visās Latvijas audzētavās arī kaķiem tiek ievadīts mikročips. To ieteicams darīt, lai dzīvnieku būtu vieglāk identificēt, ja tas pazudis. Pēc čipēšanas saimniekam mīluli jāreģistrē Lauksaimniecības datu centrā, norādot savu kontaktinformāciju. Mikročips ir vienīgais apliecinājums tam, kurš ir dzīvnieka saimnieks, kas var noderēt situācijās, ja to nākas pierādīt, piemēram, kaķa pazušanas gadījumā.

Ne mazāk svarīgi ir arī  pārliecināties par dzīvnieka izcelsmi, ja nolemts iegādāties šķirnes kaķi. Kā skaidro Ivo, pandēmijas laikā ir radies milzīgs pieprasījums pēc dzīvniekiem, attiecīgi palielinot arī piedāvājumu. Tā rezultātā savukārt sāk aktivizēties krāpnieki jeb nelicenzēti dzīvnieku audzētāji, kuri uz to pavairošanas rēķina cenšas nopelnīt naudu. “Ciltsraksti ir vienīgais apliecinājums tam, ka dzīvnieks nāk no licencētas audzētavas, tam ir laba veselība, stabila psihe un vizuālais izskats precīzi atbilst šķirnes aprakstam, ļaujot kaķim piedalīties izstādēs, ja saimnieks to vēlas. Tie arī apliecina, ka audzētavas pārstāvji ir apmeklējuši obligātos dzīvnieku labturības kursus. Ciltsrakstus var iegūt tikai oficiāli reģistrēti dzīvnieku audzēšanas klubi. Tos var atrast speciālā datubāzē, kurā reģistrēti oficiālie kaķu audzēšanas klubi un audzētavas. Ja audzētavas vai kluba nosaukumu šai bāzē atrast neizdodas, tātad tie nav reģistrēti, un dzīvnieku pārdod pavairotāji, nevis audzētāji. Likumdošana paredz, ka kaķus drīkst pārot tikai reizi gadā, savukārt pavairotāji to dara pat četras piecas reizes. Tā rezultātā dzimst novārguši un slimīgi kaķēni, pavairotājiem koncentrējoties uz pārdoto dzīvnieku kvantitāti, nevis kvalitāti. Te arī jāpiebilst, ka dzīvnieka izcelsmi neapliecina veterinārā pase. Tā tikai norāda, ka dzīvnieks ir vakcinēts un reģistrēts uz kāda cilvēka vārda. Šķirnes apliecinājums ir tikai ciltsraksti, turklāt tie audzētājiem neizmaksā ap trīs simtiem eiro, kā stāsta daudzi pavairotāji, attaisnojot to trūkumu, bet vien divdesmit pieci eiro,” skaidro Ivo.

Ja ģimenē esat vienojušiem par kaķēna iegādi, tad Dino Zoo speciālisti, labprāt, jūs konsultēs visos interesējošos jautājumos gan klīnikā un aptiekā, gan suņu skolā, gan arī lielveikalā.