Sibīrijas kaķis (Siberian)
Sibīrijas kaķiem ir ļoti nopietns raksturs, tie ir neuzticīgi un agresīvi neierastā vidē un kontaktā ar svešiem cilvēkiem, tāpēc kaķi ļoti agri jāsāk pieradināt pie izstādēm.
Šķirnes apraksts
Sibīrijas kaķu šķirne izveidojusies samērā nesen, ap 1986. gadu, kad bijušajā PSRS sāka veidoties pirmie kaķu klubi. Padomju felinologi ātri saprata, ka ārvalstīs ir daudz kaķu audzētāju, kuri būtu ieinteresēti jaunas kaķu šķirnes iegādē, tāpēc atlasīja pusgarspalvainos kaķus, kas īsti neizskatījās ne pēc meinkūniem, ne Norvēģijas meža kaķiem, nosaucot tos par Sibīrijas kaķiem. Ar šīs šķirnes selekciju pirmie sāka nodarboties Sanktpēterburgas kaķu kluba "Kotofejs" pārstāvji tās priekšsēdētājas Olgas Mironovas vadībā, arī Maskavā, Krievijas Felinoloģiskajā asociācijā, Tamāra Jemeļjanova drīz vien pievērsās šai šķirnei.
Šķirnes izcelsme nav noskaidrota, domājams, ka tas varētu būt Eiropas īsspalvaino kaķu paveids. Krievijas kaķu audzētājiem ātri vien izdevās realizēt kaķēnus aiz valsts robežām. Lielas audzētavas izveidojās ASV, arī Vācijā, kur genofondu veido dzīvnieki, kas iegādāti Krievijā, galvenokārt Sanktpēterburgā. Oficiāli WCF sistēmā šķirnes standarts tika apstiprināts 1992. gadā, bet FIFe šķirni atzina tikai 90. gadu vidū. Šodienas Sibīrijas kaķiem tomēr ir ļoti dažādi fenotipi, īpaši tas sakāms par kaķenēm, kuras bieži vien ir par mazu un sīku. Jāuzmanās arī, lai Sibīrijas kaķu varietātē ar akromelānisko krāsojumu (šos kaķus iepriekš sauca par Ņevas maskotajiem kaķiem) nebūtu piejauktas Persijas kaķu asinis, kas uzreiz tipisko vilnu padarīs mīkstu un pūkainu.
Sibīrijas kaķi ir vidēji vai lieli, masīvi dzīvnieki ar nedaudz pastieptu ķermeni, kurš balstīts uz vidēji garām, spēcīgām kājām. Galva ieapaļa, piere vidēji plata, zema, profils taisns, vaigukauli plati; deguns vidēji garš un plats, zods mēreni attīstīts. Ausis vidēji lielas, vidēji plati novietotas, ar vilnas pušķīšiem galos (kā lūsim). Acis ieapaļas, slīpi novietotas; pieļaujama jebkura krāsa, bet priekšroka dodama zaļajai. Vilna vidēji gara, veido apkakli, "bikses" uz pakaļkājām; akotmati cieti un spīdīgi, pavilna bieza un mīksta. Aste ar strupu galu, bagātīgi apspalvota. Vilnas garumam ir sezonāls raksturs. Varietātei ar akromelānisko krāsojumu acis ir zilas, krāsojums kā Himalaju kaķiem, pieļaujams arī salikums ar baltu jeb divkrāsainība.
Sibīrijas kaķiem ir ļoti nopietns raksturs, tie ir neuzticīgi un agresīvi neierastā vidē un kontaktā ar svešiem cilvēkiem, tāpēc kaķi ļoti agri jāsāk pieradināt pie izstādēm.
Latvijā kaķu audzētāji nodarbojas ar Sibīrijas kaķiem, kuriem ir akromelānisks krāsojums, un sasnieguši vērā ņemamus rezultātus - ar panākumiem kaķi eksponēti gan Vācijā, gan Polijā, par tuvākajām kaimiņvalstīm nemaz nerunājot. Ārzemju kaķu audzētāji labprāt iegādājas šos kaķus no kluba "Felimurs", un tie ar panākumiem tiek eksponēti prestižās ārvalstu izstādēs un ir devuši lieliskus metienus. Mēģinājums strādāt ar citu krāsu Sibīrijas kaķiem cieta fiasko, jo kaķēniem ļoti grūti nācās atrast saimniekus, un audzētava savu darbību pārtrauca.
Avots: Ar autores atļauju izmantota V. Klučnieces grāmata "Kaķi"
