Norvēģijas meža kaķis: vikingu mantinieks un maigs milzis

Norvēģijas meža kaķis ir sena un majestātiska šķirne, kas izveidojusies Skandināvijas skarbajos apstākļos, attīstot iespaidīgu izskatu un izcilas mednieka dotības. Mūsdienās tas ir kļuvis par iecienītu, mierīgu un sabiedrisku ģimenes kompanjonu visā pasaulē. Par šīs unikālās šķirnes vēsturi, raksturu un norvēģijas meža kaķu aprūpes niansēm vairāk stāsta Dino Zoo Pasaule eksperts, felinologs Ivo Obrumanis. 

Kāda ir norvēģijas meža kaķa izcelsme un vēsture?

Norvēģijas meža kaķa (norvēģu valodā norsk skogkatt) pirmsākumi ir cieši savijušies ar Skandināvu folkloru un vikingu leģendām. Tiek uzskatīts, ka šie lielie, pūkainie kaķi ir bijuši mīlēti dievietes Freijas pavadoņi, kas vilka viņas ratus. Pārejot no mitoloģijas pie faktiem, šī šķirne ir viena no nedaudzajām, kas attīstījusies dabiskās atlases ceļā, bez būtiskas cilvēka iejaukšanās selekcijā. 

Tiek uzskatīts, ka to priekšteči ir bijuši īsspalvaini kaķi, kurus vikingi ap 1000. gadu pēc Kristus veda sev līdzi uz kuģiem, lai kontrolētu grauzēju populāciju, un kuri vēlāk Norvēģijā krustojās ar garspalvainiem kaķiem, ko, iespējams, ieveda krustneši. Skarbais, aukstais klimats un kalnainais apvidus gadsimtu gaitā izveidoja izturīgu, veiklu un lieliski pielāgojušos kaķi ar biezu, ūdensnecaurlaidīgu kažoku. 

20. gadsimta sākumā šķirnes pastāvēšana tika apdraudēta, jo tā nekontrolēti krustojās ar strauji pieaugošo mājas īsspalvaino kaķu populāciju. Ap 1930. gadiem Norvēģijā sākās mērķtiecīgs darbs pie šķirnes saglabāšanas un atjaunošanas. Otrais pasaules karš šo procesu uz laiku apturēja, taču 1970. gados entuziastu darbs vainagojās panākumiem. 1977. gadā šķirni oficiāli atzina Starptautiskā Kaķu federācija (FIFe), un norvēģijas meža kaķis ieguva starptautisku atpazīstamību. Tā dabiskā izcelsme to atšķir no daudzām citām kaķu šķirnēm, kas radītas mērķtiecīgas selekcijas rezultātā, piemēram, bengālieši, regdolli vai sfinksi. 

Kādas ir šķirnes fiziskās īpašības?

Norvēģijas meža kaķis ir liels, spēcīgi būvēts kaķis ar garu, muskuļotu ķermeni un masīvu kaulu struktūru. Tā izskats liecina par spēku un izturību. Pieauguši runči var svērt no 6 līdz pat 9 kilogramiem, kamēr mātītes ir nedaudz mazākas, parasti sverot no 4 līdz 6 kilogramiem. Pilnīgu fizisko briedumu šie kaķi sasniedz lēni, bieži vien tikai 4–5 gadu vecumā.

Visizteiktākā šķirnes iezīme ir tās greznais, divkāršais kažoks, kas pielāgots dzīvei aukstā klimatā. To veido: 

• bieza, mīksta un ļoti blīva pavilna, kas nodrošina siltumizolāciju; 

• gari, spīdīgi un nedaudz eļļaini akotmati, kas atgrūž ūdeni un sniegu, neļaujot kaķim samirkt līdz ādai.

Ziemas periodā kažoks ir visbiezākais – ap kaklu veidojas iespaidīga “apkakle” jeb krēpes, bet uz pakaļkājām kuplas “bikses”. Vasarā lielākā daļa biezās pavilnas tiek nomesta, un kaķis izskatās manāmi slaidāks, saglabājot vien kuplo asti. Ķermeņa uzbūve ir unikāla – pakaļkājas ir nedaudz garākas nekā priekškājas, kas nodrošina apbrīnojamu lēktspēju un veiklību, kāpelējot pa klintīm vai kokiem. 

Galva ir trīsstūrveida formas ar taisnu profilu (no pieres līdz degungalam nav “ieliekuma”). Ausis ir lielas, platas pie pamatnes, novietotas augstu un rotātas ar lūsim raksturīgiem pušķīšiem galos un garām spalvām iekšpusē, kas pasargā no aukstā vēja. Acis ir lielas, mandeļveida, modras un izteiksmīgas. Aste ir gara (ideālā gadījumā sniedzas līdz pleciem) un ļoti kupla. 

Kāds ir norvēģijas meža kaķu temperaments un uzvedība?

Aiz iespaidīgā, nedaudz mežonīgā izskata slēpjas pārsteidzoši maigs, līdzsvarots un draudzīgs raksturs. Norvēģijas meža kaķis ir inteliģents, zinātkārs un rotaļīgs, saglabājot šīs īpašības līdz pat sirmam vecumam. Tie ir sabiedriski dzīvnieki, kas veido ciešu saikni ar savu ģimeni, taču nav pārlieku uzbāzīgi.

Atšķirībā no dažām citām kaķu šķirnēm, šis kaķis ne vienmēr būs tipisks “klēpja kaķis”, kas stundām gulēs saimnieka rokās. Tā vietā viņš labprātāk atradīsies tuvumā, vērojot notiekošo no augstāka skatu punkta – piemēram, no kaķu mājas vai plaukta. Viņiem patīk būt iesaistītiem ģimenes dzīvē, taču tie ciena arī savu neatkarību. Šī šķirne ir pazīstama ar savu pacietību, tāpēc tā parasti labi satiek ar bērniem un citiem mājdzīvniekiem, tostarp suņiem, ja socializācija veikta pareizi un agrīni.

Ņemot vērā to fizisko uzbūvi (garākās pakaļkājas), šiem kaķiem ir iedzimta mīlestība pret augstumu. Viņi ir izcili kāpelētāji un mednieki. Mājoklī ir svarīgi nodrošināt vertikālas virsmas, kur kaķis var realizēt savus dabas instinktus. Viņu balss parasti ir pārsteidzoši klusa priekš tik liela kaķa – tie reti kad skaļi ņaud, biežāk izmantojot klusu “ķirkstēšanu” vai murrāšanu, lai komunicētu ar cilvēku.

Ko paredz norvēģijas meža kaķa audzināšana un aprūpe?

Lai gan norvēģijas meža kaķis ir salīdzinoši mazprasīgs, tam nepieciešama specifiska aprūpe, lai nodrošinātu tā labklājību un veselību. 

• Kažoka kopšana: tā nav pārlieku sarežģīta, jo garais, divkāršais apmatojums nav tendēts uz spēcīgu savelšanos. Pietiek ar rūpīgu izķemmēšanu vienu vai divas reizes nedēļā, lai atbrīvotos no atmirušajām spalvām, taču intensīvās apmatojuma maiņas periodos pavasarī un rudenī ķemmēšana būs nepieciešama katru dienu.

• Vide un aktivitātes: šai šķirnei nepieciešama gan fiziskā, gan mentālā stimulācija. Mājoklī ir obligāti jāpielāgo vide to kāpelēšanas instinktiem, nodrošinot augstas, stabilas daudzstāvu kaķu mājas vai plauktus. Tā kā tie ir gudri un ātri garlaikojas, svarīgas ir regulāras rotaļas, kurām lieliski noder dažādas interaktīvās zoo preces kaķiem – interaktīvās rotaļlietas, kaķu mājas. 

• Barošana: tai jābūt augstvērtīgai, ar augstu olbaltumvielu saturu, kas atbilst aktīva kaķa vajadzībām. Ir svarīgi sekot līdzi porciju lielumam un kaķa svaram, jo sterilizētiem vai mazāk aktīviem mājas kaķiem ir tendence uz aptaukošanos, kas rada papildu slodzi locītavām un sirdij.

• Veselības aprūpe: šī ir spēcīga šķirne, pateicoties tās dabiskajai izcelsmei, taču pastāv risks noteiktām ģenētiskām saslimšanām, piemēram, hipertrofiskajai kardiomiopātijai (HCM) un glikogēna uzkrāšanās slimībai (GSD IV). Regulāras profilaktiskās apskates veterinārajā klīnikā ir būtiskas, lai savlaicīgi pamanītu jebkādas veselības problēmas. Obligāta ir arī ikgadējā vakcinācija, regulāra attārpošana un parazītu profilakse – nepieciešamos līdzekļus jāiegādājas veterinārajā aptiekā, konsultējoties par pareizu devu –, īpaši, ja kaķim ir piekļuve āra videi.

BUJ

1. Cik ilgi dzīvo norvēģijas meža kaķis? 

Vidējais norvēģijas meža kaķa mūža ilgums ir no 14 līdz 16 gadiem, bet ar labu aprūpi, kvalitatīvu uzturu un regulārām veselības pārbaudēm tie var nodzīvot arī ilgāk.

2. Vai norvēģijas meža kaķis ir piemērots dzīvei tikai privātmājā? 

Nē, šie kaķi labi pielāgojas arī dzīvei plašā dzīvoklī, ja tiek nodrošināta pietiekama vertikālā telpa kāpelēšanai (daudzstāvu kaķu mājas, plaukti) un mentālā stimulācija (kopīgas rotaļas, pieeja  rotaļlietām, citi kaķi vai mājdzīvnieki).

3. Vai šī šķirne labi satiek ar bērniem un citiem mājdzīvniekiem? 

Jā, norvēģijas meža kaķi parasti ir ļoti pacietīgi un draudzīgi, tādēļ labi satiek ar bērniem un var sadzīvot arī ar citām kaķu šķirnēm un suņiem, ja socializācija veikta agrā vecumā un pareizi.