Pie īsspalvaino kaķu šķirnes pieder arī bezvilnas kaķi - sfinksi. Šie kaki ir bijuši pazīstami jau pirms gadu tūkstošiem acteku valstī, par ko liecina ziņas par bezvilnas kaķiem, kurus sauca par Meksikas nakts kaķiem. Šodien šī šķirne ir neglābjami zudusi, jo šķirnes pēdējais pāris, kas dzīvoja pie indiāņa Šinika, nobeidzās, neatstājot pēcnācējus.

Šķirnes pamatā ir dabīga mutācija, kas skar ne tikai kaķus, bet arī suņus un peles. 1966. gadā Kanādā, Ontārio, kaķenei ar normālu, īsu vilnu piedzima metiens bez vilnas. Kaķu

audzētājs Riads Brava nopirka šo kaķeni un vienu metiena runcīti, abus pēc laika sapāroja un ieguva metienu, kur daļai kaķēnu bija vilna, daļai ne. Šā metiena pēcnācējiem turpmāk arī bija tādi paši metieni - daļa vilnainu kaķēnu, daļa bezvilnas. Turpmākajā šķirnes veidošanas darbā iekļāvās audzētājs Kins Tenhove, kurš pāroja bezvilnas kaķus ne tikai ar īsspalvainajiem kaķiem, bet arī ar siāmiešiem, tāpēc sāka veidoties divu tipu sfinksi: vieni bija masīvāki kaķi ar strupākām galvām, otri - elegantāki un vieglāki. 1972. gadā kaķu audzētājs no ASV Toms Smits uzrakstīja šķirnes standartu.

Sfinksus sauc par bezvilnas kaķiem, bet tas nenozīmē, ka viņiem ir kaila āda. Sfinksa ķermenis ir klāts ar cilvēka acij gandrīz neredzamu vilnas kārtiņu, kura taustot atgādina samtu. Uz purna, kājām, astes dažreiz ir garāka vilna, kas, kaķēnam augot, parasti izzūd. Lielākajai sfinksu daļai ūsu un uzacu nav. Kad sfinksi met vilnu, no dzīvnieka ķermeņa birst putekļi. Pēc uzbūves sfinksi atgādina Devonas reksus. Tiem ir labi attīstīts, pagarš ķermenis ar izteikti platām krūtīm; kājas tievas, bet ar muskuļotām ciskām, priekškājas īsākas par pakaļkājām, priekškājām labi izteikts piektais pirksts, tās ir izliektas. Aste gara, cieta, tiek saukta arī par "lauvas asti", sašaurinās virzienā uz galu, atgādina pātagu. Galva sfinksiem nedaudz pagarinātas ķīļveida formas ar izteiktiem vaigu kauliem un spēcīgu zodu, raksturīga pāreja no pieres uz degunu. Ausis lielas, platas pie pamatnes un ar noapaļotiem galiem, paplati novietotas. Acis ir lielas un pēc formas atgādina citronu, spožas un izteiksmīgas. Ķermeņa krāsojums sfinksiem var būt dažāds - vienkrāsains, divkrāsains, ar tebi krāsojumu. Kaķa āda veido krokas. Kaķēni ir ļoti krokaini, pieaugušiem dzīvniekiem krokām obligāti jābūt uz galvas, nedaudz uz kermeņa. Sfinksi svīst, un sviedri ir pigmentēti, tāpēc kaķi nākas bieži mazgāt, jo pretējā gadījumā tas novārtīs gan mēbeles, gan veļu. Ir sfinksi, kuriem sviedri izdalās ļoti maz.

Sfinksu ķermeņa temperatūra ir normāla, proti, 39°C, tikai taustot ar roku ķermenis šķiet karsts. Sfinksi attīstās lēni, pat gadu vecs dzīvnieks vēl nav pilnībā nobriedis. Vienlaikus tie ir ļoti mīlīgi, kustīgi, labsirdīgi dzīvnieki, kuri izjūt lielu mīlestību pret savu saimnieku, visur tos pavada kā sunīši; ir ļoti kustīgi un rotaļīgi. Sakarā ar sfinksu paaugstināto temperatūru to vielmaiņa norit daudz straujāk nekā citiem kaķiem. Sfinksi var patikt vai nepatikt, bet nevienu šie kaķi neatstāj vienaldzīgu.

Sfinksi pasaulē galvenokārt izplatīti Kanādā un ASV. Eiropā lielākās sfinksu audzētavas ir Holandē, Beļģijā un Francijā. 1993. gadā pirmais sfinksu pāris no Beļģijas tika ievests Latvijā. Runcītis diemžēl pārslimoja urīnakmeņu slimību, tika sterilizēts un pēcnācējus neatstāja, bet kaķenei ir bijuši trīs metieni. Nedaudz vēlāk arī no Krievijas tika ievesti sfinksi, kuri devuši metienus. Pamazām sfinksu šķirne aug plašumā, daudzi interesējas par šīs neparastās šķirnes kaķiem.
Avots: Ar autores atļauju izmantota V. Klučnieces grāmata "Kaķi"