Birmas kaķis (Sanct Birman)
Birmas kaķi ir maigas un draudzīgas dabas, ar klusu balsi, tikai meklēšanās laikā kaķenes var skaļi ņaudēt. Kaķu audzētāju vidū valda uzskats, ka šos kaķus nevajadzētu turēt ģimenēm ar maziem bērniem, jo, dzirdot mazuļu raudas, kaķi kļūstot agresīvi.
Šķirnes apraksts
Kā liecina dažādi vēstures avoti, Birmas kaķi cēlušies no Dienvidaustrumu Āzijas, proti, Kampučijas. Tieši no Kampučijas 1919. gadā šo kaķu pāri uz Franciju atveda majors Gordons Rasels, bet kaķi neatstāja pēcnācējus. 1925. gadā citu pāri ieveda no Birmas un šie kaķi lika pamatus šķirnei tādā izpausmē, kā mēs to pazīstam šodien. Ir zināms nostāsts arī par to, ka šos kaķus no Āzijas ievedis miljonārs Vanderbilts, bet jebkurā gadījumā šķirne izplatījās visā pasaulē, pateicoties franču kaķu audzētājiem.
Vispopulārākie šie kaķi kļuva pagājušā gadsimta 60. gados, kad tika ievesti arī ASV, bet šķirnes standarts tika apstiprināts 1967. gadā. Birmas kaķi ir spēcīgi veidoti dzīvnieki ar pagarinātu ķermeni, kurš balstās uz īsām, spēcīgām kājām, aste vidēji gara. Galva liela, plata, ar spēcīgiem žokļiem; deguns vidēji garš, pāreja no velvētās pieres uz degunu vāji izteikta; acis ieapaļas vai ovālas, zilas (jo intensīvāks tonis, jo labāk). Vilna zīdaini mīksta, īsāka nekā Persijas kaķiem, bet veido apkakli. Vilnas krāsojumam raksturīgs akromelānisms, bet atšķirības ir kāju krāsojumā. Priekškājām ir baltas "zeķītes", tas nozīmē, ka tīri balta krāsa klāj pirkstus vai visu ķepu - jo simetriskāks krāsojums, jo labāk. Pakaļkājām priekšpusē balts krāsojums, kurš ķepas pēdas apakšā veido šautru un var stiepties līdz pat lecamajai locītavai. Priekškājām "zeķītes" nedaudz mazākas nekā pakaļkājām.
Birmas kaķi ir maigas un draudzīgas dabas, ar klusu balsi, tikai meklēšanās laikā kaķenes var skaļi ņaudēt. Kaķu audzētāju vidū valda uzskats, ka šos kaķus nevajadzētu turēt ģimenēm ar maziem bērniem, jo, dzirdot mazuļu raudas, kaķi kļūstot agresīvi. Birmas kaķi ir ļoti izvēlīgi barības ziņā, slikti ēd, tāpēc saimniekam bieži nākas nopūlēties, līdz atrasta piemērota barība. Dzīvnieki mīl siltumu, optimālā temperatūra no 22 līdz 24°C, jo aukstumā kaķa vilna zaudē gaišo toni.
Birmas kaķēni piedzimst pilnīgi balti, un 4. nedēļas beigās parādās to krāsojums.
Kaķu audzētājiem, selekcionējot šķirni, jāsastopas ar zināmām grūtībām, jo pārošanai jāizvēlas tikai ļoti augstas kvalitātes dzīvnieki, pretējā gadījumā tiks zaudēta birmām raksturīgā ķepu krāsa. Vienlaikus daudzi kaķi ir tuvredzīgi, tāpēc kaķēni mēdz iet bojā, tiem ir dažādas iedzimtas anomālijas. Diemžēl atjaunot šķirnes materiālu ir neiedomājami grūti, jo, izmantojot kādu citi šķirni ar akromelānismu, vispirms zūd baltās "zeķītes", kas ir neatņemama šķirnes pazīme.
Birmas kaķi ir ļoti skaisti un efektīgi, ne velti ir daudz leģendu, kas stāsta par šīs šķirnes izcelsmi. Pilns šķirnes nosaukums ir "Svētās Birmas kaķis", un šis nosaukums cēlies no kādas senas leģendas. Daudzus gadus vēl pirms Budas dzimšanas Indoķīnā kalnu klosterī Lao Tsun dzīvojis kāds vecs un gudrs priesteris Mun Hams. Viņa dzīve bijusi veltīta dievietei ar safīra krāsas acīm Tsun Kjan Kse, kas mirušo cilvēku dvēseles pēc nāves pārvietojusi dzīvnieku ķermeņos. Mun Hamam piederējis balts runcis ar oranžām acīm, vārdā Sinhs. Kādu dienu klosterim tuvojušās klejotāju ciltis un Mun Hams kopā ar citiem mūkiem iebēdzis dievietes svētnīcā. No lielā pārdzīvojuma mūks nomiris, bet uzticīgais runcis Sinhs uzlēcis priesterim uz sirmās galvas viņa nāves brīdī. Noticis brīnums: dieviete mūka dvēseli pārvietojusi kaķa ķermenī, tas iemirdzējies zeltītā gaismā, un kaķa vilna nokrāsojusies Birmas kaķu krāsā, bet tikai ķepiņas, kas bijušas mūka matos, palikušas baltas. Arī kaķa acis mainījušas krāsu - kļuvušas safīra zilas, mirdzošas, bet skatiens bijis vērsts uz klostera dienvidu vārtiem. Pārējie mūki sapratuši, ka kaķis vēlas dot zīmi, steigušies un aizvēruši klostera dienvidu ieeju un tā paglābušies no klejotājiem, neļaujot tiem izlaupīt klosteri. Vienlaicīgi ar Sinhu krāsu mainījuši arī pārējie klosterī dzīvojošie kaķi, un tā radusies šķerni "Svētās Birmas kaķis".
Avots: Ar autores atļauju izmantota V. Klučnieces grāmata "Kaķi"
