Veimārietis (Weimaraner)

Šķirnes raksturojums

Veimārietis ir slaids, vidēji liels, atlētisks suns ar īsu, mīkstu un smalku apmatojumu ar īpašu 'metālisku' mirdzumu, pieļaujamas nelielas baltas atzīmes uz krūtīm un pirkstiem. Ir valstis, kur pieļaujams apmatojums visās pelēkās krāsas nokrāsās. Galvai un ausīm jābūt mazliet gaišākām kā pārējam ķermenim. Galva ir gara un aristokrātiska, purns – spēcīgs. Acis raugās ar inteliģentu skatienu - acu krāsa kucēniem gaiši zila, kas 3 mēnešu vecumā pamazām nomainās uz dzintarkrāsas acīm - no gaiša dzintara līdz tumšam. Pelēkas krāsas acis pieļauj tikai Amerikā. Degungals ir pelēks. Vidēji lielās ausis brīvi nokarājas gar galvu. Muguras līnija aiz skausta nedaudz slīpi virzās uz leju. Priekškājām jābūt taisnām, „liekie pirkstiņi” jāatdala. Valstīs, kur atļauts griezt asti, tad 1/4 daļu nogriež, kad suns ir aptuveni 2 dienas vecs. Pakaļkājas ir garas un muskuļotas. Veimārietim starp kāju pirkstiem ir neliela plēve, kas padara suni par lielisku peldētāju.

Temperaments

Dzīvespriecīgs, mīlošs un ļoti trokšņains suns. Tie ir ļoti inteliģenti, taču tai pat laikā suņiem vienmēr ir savs viedoklis par visu un piemīt neliela spītība, tādēļ sunim nepieciešams pieredzējis, stingrs treneris. Veimārietis ļoti ātri visu apgūst, taču kļūst neiecietīgs, ja uzdevums jāatkārto vairākas reizes pēc kārtas. Pret svešiniekiem izturas ļoti rezervēti un mēdz būt agresīvs pret citiem suņiem, tādēļ socializējiet savu suni jau kopš agra kucēnu vecuma. Ļoti izteikti aizsargās savu teritoriju un ģimenes locekļus. Drosmīgs un lojāls suns ar spēcīgu medību instinktu, neatstājiet to kopā ar maziem mājdzīvniekiem. Veimārietis nekādā gadījumā nebūs ganu suns. Sunim jādzīvo iekštelpās un kopā ar savu ģimeni, tas vēlas būt kompanjons un draugs. Ja suns tiks atstāts ilgstoši viens pats vai tiks nolemts dzīvei voljērā, drīz vien veimārietis sāks uzvesties nemierīgi un destruktīvi. Suņi ļoti labi saprotas ar bērniem, taču to nav ieteicams iegādāties ģimenei ar pavisam maziem bērniņiem, jo suns ir ļoti enerģisks un var nejauši tos apgāzt. Šīs īpašības dēļ pirmais, kas jāiemāca veimārietim ir komanda „sēdēt”, tas pasargās no suņa lēkāšanas un lekšanas virsū cilvēkiem, kad tas būs pieaudzis. Veimārieti discplīnas ievērošanai nekad nedrīkst sist, tas ir ļoti jūtīgs un viegli ievainojams, ja suns būs no kaut kā nobijies- viņš kļūs izvairīgs un bailīgs un apmācība kļūs praktiski neiespējama. Veimārietim patīk, ja to uzslavē vai uzcienā ar kādu kārumu par labi paveiktu darbu, kolīdz suns būs sapratis, ka pēc komandas izpildes seko uzslava, tas ar prieku atkārtos uzdevumu. Dažreiz mēdz uzskatīt, ka šie suņi nav īpaši gudri, taču tas ir tikai tāpēc, ka tie uzmanīgi vēro saimnieku un ja komandas izpilde netiek pieprasīta stingri un ja saimnieks nav pilnībā fokusējis uzmanību uz suni, veimārietis to nepildīs. Pavadiet daudz laika pastaigām ar suni pavadā blakus, jo ja tam atļaus iet pa priekšu, tas vilks jūs līdzi kā vilciens. Apmāciet suni komandai „blakus” nedaudz pavelkot pavadu uz savu pusi un uz leju, kad suns sāk rauties uz priekšu. Neizmantojiet ķēdi un cilpveida saiti, suns iespītēsies un rausies vēl vairāk sajūtot žņaugu sev ap kaklu. Tas ir izturīgs suns, ar labi izteiktu ožu un mednieka instinktu, tādēļ ir piemērots gandrīz visiem medību veidiem.

Augstums (skaustā): Suns- 59 - 70 cm (ideāli 62-67cm), kuces- 57-65 cm (ideāli 59-63cm)
Svars: suņi- 30 - 40 kg, kuces- 25 - 35 kg

Veselības problēmas: jāuzmanās no kuņģa sagriešanās, tādēļ vēlams suni barot 2-3 reizes dienā ar mazām barības porcijām. Šķirne ir predisponēta saslimšanai ar gūžu displāziju, taču audzētājiem izdevies saslimstību vaislas darba gaitā samazināt līdz 8 %. Novērotas saslimšanas ar hipertrofisko osteodistrofiju un audzējiem.

Turēšanas apstākļi: šķirne piemērota dzīvei dzīvoklī, ja vien suns saņem pietiekošu fizisko slodzi ārpus mājas. Tam patiks izskraidīties pa plašu dārzu.

Treniņi: veimārieši ir spēcīgi darba suņi ar milzīgu izturību, tiem nepieciešamas regulāras fiziskās aktivitātes un plašas iespējas brīvi skraidīt bez pavadas. Pirms treniņiem suni nebarojiet.

Dzīves ilgums: 10-12 gadi

Kopšana

Īso, piegulošo apmatojumu ir ļoti viegli uzturēt lieliskā kondīcijā. Izķemmējiet suni ar matu birsti un regulāri lietojiet suņu sauso šampūnu. Mazgājiet tikai tad, kad nepieciešams. Lai piešķirtu apmatojumam īpašu spīdīgumu, noberziet suni ar gabaliņu zamšādas vai raupju dvieli. Pēc medībām vai cita veida darba, rūpīgi pārbaudiet vai uz suņa ķepām un mutē nav kādu ievainojumu. Regulāri apgriežat suņa nagus.

Šķirnes vēsture

šķirne ir vairākus gadsimtus sena un pastāv vairākas teorijas par tās izcelsmi. Pirmais veimārietis saskatāms Vandjūka gleznā ap 1600.gadu. Daži audzētāji uzskata, ka veimārietis ir senas vācu putnu suņa šķirnes albīnisma forma, citi uzskata, ka šķirne cēlusies no vācu medību suņa - Braks. Vēl viena versija ir, ka lielhercogs Kārlis Augusts sakrustojis vācu pointeru ar dzeltenas krāsas pointeru un rezultātā radies suns, kas līdzinās veimārietim.

Tas ir putnu un medību suns, oriģināli radīts, lai uzmeklētu pēdas, sadzītu un palīdzētu nomedīt lielos meža dzīvniekus. Tā kā medības uz tiem kļuva retākas un bīstamākas, šķirne pielāgojās medīt putnus, lieliski piemērots darbam ar ūdens putniem, jo suņiem piemīt liela izturība peldot. Anglijā un Vācijā šķirni izmanto kā suņus- glābējus, pavadoņus neredzīgajiem un darbam policijā.

Šķirnes talanti ir pēdu uzmeklēšana, medījuma dzīšana, „pointing”, darbs apsardzē un policijā, darbs meklēšanas un glābšanas darbos, adžilitī.

Avots: Materiāla tapšanā izmantoti interneta resursi: www.dogbreedinfo.com