Taksis (Dachshund)

Šķirnes apraksts

Saskaņā ar FCI klasifikāciju takši ir izdalīti 4. grupā. Nevienai citai šķirnei nav izdalīta atsevišķa grupa, kaut arī daudzas no tām tiek dalītas pēc apmatojuma, izmēra, krāsas. Taksis - ‘'visbagātākā'' šķirne, kurai viena standarta ietvaros ir trīs dažādi apmatojuma veidi - īsspalvains, asspalvains, garspalvains, un trīs izmēri - standarta taksis, miniatūrais taksis un trušu taksis.

FCI klasifikāciju ievēro visas tās valstis, kas ir FCI biedri - kontinentālajā Eiropā, Dienvidamerikā, Japānā. Lielbritānijā ir pieņemta sava klasifikācija - takši ir piederīgi dzinējsuņu grupai. Lielbritānijai ir arī savs šķirnes standarts, kur takši tiek dalīti pēc apmatojuma (trīs veidi) un pēc izmēra (divi veidi - standarta taksis un miniatūrais taksis).

Parasti ielās mēs redzam lielus takšus. Izmēru ziņā Latvijā populārākais ir standarta taksis. Bet arī standarta takša izmērs nevar būt pārspīlēti liels, jo liels jau nenozīmē milzīgs. Standarta takša izmērs un svars nedrīkst pārsniegt standartā noteikto, bet tur ir teikts, ka ideāls svars ir ap 8 kg. Var ‘'piedot'' liekus 2-3 kg, bet nekādā gadījumā taksis nedrīkst svērt 15-17 kg.

Takša ‘'sūtība'' ir palīdzēt medniekam atrast un noķert meža zvēru. Grūti iedomāties alu, kuras ejas un līkloči būtu tik lieli lai tajos brīvi varētu pārvietoties taksis, kura svars ir 17 kg.

Vidējā lieluma taksis, jeb miniatūrais taksis sāk iegūt aizvien lielāku popularitāti Latvijā, sevišķi pilsētnieku vidū. Miniatūrā takša krūšu apkārtmērs 15 mēnešos nedrīkst pārsniegt 35 cm. Turklāt sunim ir jābūt proporcionālam, tādai kā standarta takša miniatūrai kopijai. Miniatūros takšus medībās praktiski neizmanto, kaut arī mākslīgajās alās tie nebeidz izbrīnīt ar savu drosmi un vēlmi strādāt. Savulaik šī šķirne tika radīta medībām uz sīkiem alu zvēriem. Savvaļas truši savulaik radīja lielas problēmas medniekiem. Lai tos nomedītu alās tika laisti dūmi, liets ūdens, vai arī pielietoti citi sarežģīti un ne visai lietderīgi paņēmieni. Ideāla būtu bijusi maza, īskājaina suņa izmantošana. Sunim bija jābūt tik mazam, lai tas viegli varētu ielīst truša alā un varētu pa to brīvi pārvietoties. Plānveidīga mazo takšu selekcija tika veikta XIX gadsimta beigās.

Vismazākais no visiem takšiem ir trušu taksis. 15 mēnešu vecumā šīs šķirnes pārstāvju krūšu apkārtmērs nedrīkst pārsniegt 30 cm. Šādu takšu Latvijā ir ļoti mazs. Lai ieraudzītu šo ‘'brīnumu'' ir nepieciešams apmeklēt izstādes. Trušu takšu audzēšana nav vienkārša, nav viegli saglabāt suņa mazo izmēru un labo eksterjeru. Turklāt metieni ir nelieli - 2, 3 kucēni.

Trušu takši, lai arī savulaik veidoti trušu medībām, nu ir kļuvuši par dekoratīvajiem suņiem. Tomēr tā mednieka instinkts ir labi saglabājies un tie rāda labus panākumus lauku pārbaudēs.

Mūsu valstī vispopulārākie ir īsspalvainie takši, tad seko garspalvainie takši un tikai pēdējos gados savu popularitāti iegūst arī asspalvainie takši. Salīdzinoši kontinentālajā Eiropā populārākie ir asspalvainie takši, bet Lielbritānijā - garspalvainie.

Vācijā, kas ir takšu ‘'dzimtene'' netiek pieļauta dažādas spalvas un izmēra takšu krustošana. Rets izņēmums ir iespēja krustot vienādas spalvas miniatūro un trušu taksi. Rietumeiropas valstīs šāds aizliegums ir ieviests salīdzinoši nesen. Tāpēc vēl tagad dažus, pat pieredzējušus audzētājus ‘'pārsteidz'' vienā metienā piedzimušie īsspalvainie un garspalvainie vai īsspalvainie un asspalvainie takši.

Šī lielā dažādība pēc spalvas, izmēra un krāsas ļauj katram atrast tieši ‘'savu'' taksi. Asspalvaini, īsspalvaini, garspalvaini, lieli un mazi, rudi, melni, brūni, marmora un tīģerkrāsas, viņi ir tik dažādi un katrs ir personība ar savu šarmu un raksturu.

Raksturs, uzvedība: Draudzīgs, nav bailīgs, nav agresīvs, līdzsvarots temperaments. Azartisks, izturīgs, draisks medību suns ar labu ožu.

Apspalvojums - Īsspalvains taksis:

Spalva: īsa, bieza, spīdīga, labi pieguļoša, ar pavilnu. Astei jābūt pilnībā pārklātai ar spalvu, bet ne pārmērīgi. 
Krāsas:

vienkrāsaina: tumši ruda, ruda, smilšu. Degungals un nagi - melni.

divkrāsaina: piesātināta melna vai brūna, abas ar rūsganiem vai smilšu krāsas lāsumiem virs acīm, gar purna malām un tā apakšējā daļā, uz ķepām, ap anālo atveri un astes apakšā aptuveni vienā trešdaļā vai pusē tās garuma. Degungals un nagi melniem suņiem - melni, bet brūniem - brūni.

raiba (marmora, tīģerkrāsa): pamatkrāsa vienmēr tumša (melna, tumši ruda, brūna vai pelēka). Vēlami nesimetriski izklāti pelēki vai bēši plankumi. Tīģerkrāsas taksiem pamatkrāsa ruda vai smilšu ar tumšākām strīpām. Degungals un nagi - kā vienkrāsainiem un divkrāsainiem taksiem.

Apspalvojums - Asspalvains taksis:

Spalva: izņemot purnu, uzacis un ausis, uz visa ķermeņa labi pieguļoša, bieza, asa ar pavilnu. Uz purna labi izteiktas ūsas un bārda. Kuplas uzacis. Uz ausīm spalva īsāka kā uz ķermeņa, gandrīz gluda. Aste vienmērīgi pārklāta ar labi pieguļošu spalvu. 
Krāsas: pārsvarā meža cūkas visos toņos - no gaiša līdz tumšam, ‘'kritušu lapu'' krāsa, bet var būt arī citas (skat. īsspalvaino taksi).

Apspalvojums - Garspalvains taksis:

Spalva: gluda, spīdīga ar pavilnu, uz ķermeņa pieguļoša, gara. Gara spalva uz ausīm un uz astes. 
Krāsa: tāda pati, kā īsspalvainiem.

Izmēri un svars:

Taksis: krūšu apkārtmērs virs 35cm. Svars ap 9 kg.

Miniatūrais taksis: krūšu apkārtmērs no 30 - 35 cm (mērījumi tiek veikti sunim sasniedzot 15 mēnešu vecumu).

Trušu taksis: krūšu apkārtmērs līdz 30 cm (mērījumi tiek veikti sunim sasniedzot 15 mēnešu vecumu).

Vēsture

Taksis pārstāv ļoti senu medību suņi šķirni, kuras senčos ir gan baseti, gan ūdenssuņi, gan dažādi terjeri. Pirmās rakstveida ziņas par takšiem atrodamas jau 9. un 10. gadsimtā. Suns tajos laikos izmantots gan sīko mežazvēru, gan putnu medībām. Pirmais šķirnes standarts publicēts 1879. gadā. Kopš tā laika takši sava tīkamā, zināmā mērā ļoti interesantā rakstura dēļ iemantojuši lielu popularitāti, un mūsdienās lielum liela daļa takšu visā pasaulē mežu un medības nav lāgā ne acīs skatījuši, jo tiek turēti par lutinātiem mājas suņiem. Mednieki takšus dēvē arī par āpšu suņiem, turklāt pamatoti (ja vien ir āpši, ko medīt), jo taksis ir izcili labs alu medību suns.

Taksis ir zems (augstums 20-25 cm), garš suns uz zemām kājām, taču parupju kaulu uzbūvi, izturīgs, ar lieliski attīstītu muskulatūru. Galva gara, purns virzienā uz degunu pakāpeniski sašaurinās. Arī purns garš ar stingri piegulošām lūpām, spēcīgiem žokļiem. Spēcīgi zobi, šķērveida sakodiens. Acis ovālas, mirdzošas, tumši vai rūsgani brūnas (neatkarīgi no kažoka krāsas). Ausis, kuru pamatne atrodas tuvāk pakausim, pagaras, nokarenas un ar priekšmalu cieši pieguļ vaigiem; ausu gali noapaļoti. Kakls viegli izliekts, ar labi veidotu skausta līniju, pāriet garā mugurā. Mugura taisna, ar vieglu uzloci gurnu apvidū. Izcils, uz priekšu tik stipri izvirzīts krūšukauls, ka tam abās pusēs veidojas tukšumi. 1Isās, līkās, muskuļotās priekškājas un ļoti spēcīgi attīstītais krūškurvis taksim ir, ja tā var teikt, "darba rīki", jo palīdz rakties apakšzemes alās. Muguras līniju turpina gandrīz taisna aste.

Temperaments

Taksis ir ļoti saprātīgs suns, ass novērotājs, ārkārtīgi labi prot noteikt saimnieka noskaņojumu un gaužām mīlīgi, pieglaimīgi, dažkārt pat visai viltīgi lūko panākt savu. Par takša viltību, kurai lāgiem piemīt kaut kas līdzīgs humora izpratnei, sakrājies daudz nostāstu. Pietiek tikai paklausīties medniekos. Zināmā mērā šā suņa raksturu veidojusi daudzos gadsimtos uzkrātā dažkārt diezgan rūgtā dzīves pieredze. Nedrīkst aizmirst, ka augumā nelielajam sunim mednieka gaita daudzās paaudzēs neskaitāmas reizes tumšā pazemes alā bijis jācīnās uz dzīvību un nāvi ar augumā krietni lielāku āpsi. Uzvara tātad bija atkarīga no veiklības, izmaņas un viltības. Tāda pieredze iegulst paaudžu atmiņā. Taksi pamatoti uzskata par ļoti stūrgalvīgu suni, tālab viņš jau no agras bērnības jāaudzina ar stingru roku. Pareizi izaudzināts taksis būs savam saimniekam bezgala uzticīgs, pieķērīgs un sagādās daudz prieka arī tad, ja saimnieks savā mūžā bisi pat tuvumā nebūs redzējis. 

Avots: Materiāla sagatavošanā izmantota Helmas Lapiņas grāmata "Suns, kuru mīlam"