Kollijs (Garspalvainais kollijs) (Collie / Scotch Collie / Collie Rouge)

Šķirnes vēsture un apraksts

Kollijs jeb skotu aitu suns ir viena no visvecākajām un skaistākajām šķirnēm, kādu Anglija ir dāvājusi suņu mīļotājiem. Starp daudzām suņu šķirnēm kolliji ir viena no retajām, kas piedzīvojusi tādas popularitātes svārstības. Ir divu paveidu kolliji - gludspalvainie un garspalvainie. Garspalvainie kolliji bija gani, kas sargāja un aizstāvēja lopus ganībās, bet gludspalvainie dzina un apsargāja lopus, vedot tos uz tirgu. Abi kolliju paveidi attīstījās paralēli, taču gludspalvainie kolliji neguva tādu popularitāti kā garspalvainie. Ja daudzu suņu šķirņu izcelsme ir zināma (kam un kad par godu tika nodēvēta šķirne), tad daudzu pasaules valstu kinologi nav spējuši nonākt pie vienota viedokļa par vārda "kollijs" izcelsmi. Šajā sakarā ir daudz dažādu versiju. Vienā no tām tiek pausts uzskats, ka šis vārds cēlies no angļu vārda "coaly" - "ogļu melns", - tā kā pirmie suņi bija melni un melnbalti. Citi uzskata, ka šķirnes nosaukums cēlies no skotu aitu šķirnes (ar melnām galvām un kājām) - "collys", un suņi, kas ganīja šīs aitas, sākumā tika dēvēti par" colley's dog". Daži angļi apgalvo, ka vārds "kollijs" cēlies no skotu vārda "collis" - "augstiene" - tā ir vieta, kur kollijs izsenis kopā ar cilvēkiem ganījis aitas. Vārds "coll" nozīmē arī "riņķis" vai "kaklasiksna" un, iespējams, norāda uz ierasto balto suņa apkakli. Pastāv arī tāda versija, ka šķirnes nosaukums varētu būt cēlies no latīņu vārda "collaborate" un norāda uz to, ka kolliji cieši sadarbojas ar cilvēkiem.

1870. gadā kāda avīze atskaitē par Londonas suņu izstādi iepazīstina savus lasītājus ar kollijiem, nosaucot tos kā "highland sheepdog" - "augstkalnes aitu suns" - un arī "scotch colley" - "skotu kollijs". P.H. Herminghauzs ikgadējos britu kinoloģijas kluba izdevumos atrada piezīmes par šķirnēm "sheep dog" un "scotch collies". 1881. gadā parādās jau precīzs apzīmējums: "colleys, rough coales" - garspalvainais kollijs - un "colleys, smooth coales" - gludspalvainais kollijs. 18. gadsimta beigās šis vārds tika pārmantots jaunangļu valodā un pārtapa par "collie" - kollijs.

Rakstiskas liecības par šķirnes izcelsmi nav atrastas. Daži vēsturnieki uzskata, ka kolliju priekšteči tika ievesti Skotijā un Ziemeļanglijā pagājušās tūkstošgades vidū no Islandes. Citi apgalvo, ka senie kolliju priekšteči ieradušies kopā ar romiešu iekarotājiem vēl 500 gadus pirms mūsu ēras. Kā šķirne kolliji attīstījās Skotijā.

Daudzu gadsimtu gaitā Skotijas gani audzēja šos suņus, pielietojot tos dažādām vajadzībām - kā aitu suņus, kā sargsuņus un arī kā medību suņus. Kolliju darba spējas ir attīstītas gadsimtiem ilgi. Skarbais Skotijas kalnu klimats ir padarījis kollijus ļoti izturīgus, tādus, kuri viegli pārcieš jebkuras klimatiskās un sadzīves grūtības. Kollijiem ir izstrādājusies un nostiprinājusies smalka oža, lieliska redze un dzirde, kuru sekmē auss gliemežnīcas forma, kas augšpusē viegli noliekta, kad suns uzmanīgi ieklausās, un kura veido īpašu "skaņu kārbiņu". Ar tās palīdzību ir dzirdamas pat ļoti attālas skaņas. Ganos attīstīta dzirde ir ļoti svarīga. Par to savulaik rakstījis Stoibls: "Neviens suns nav tik atkarīgs no dzirdes asuma un atbilstošās ausu formas kā kalnu kollijs. Kalnu valstībā jebkuros laika apstākļos kollijam ir jāatšķir saimnieka svilpiens no tāliem putnu kliedzieniem vai arī nomaldījušās jēra blējiens no dūdu skaņām tālumā."

Ciešais kontakts ar cilvēkiem un sarežģītais darbs ar lopiem ir attīstījis kolliju apķērību un intelektu, kā arī paaugstinātu pienākuma apziņu. Šīs īpašības kolliji ir pierādījuši darbā, it kā apzinoties visu uz viņiem likto atbildību. Pateicoties savam neparastajam talantam, ganot un apsargājot lopus, kolliji ir iemantojuši lielu cieņu un autoritāti Skotijas ganu vidū. Kolliji kļuva par ģimenes locekļiem ar tādām pašām tiesībām kā tuvākie radinieki, un viņus kā ģimenes locekļus ņēma līdzi pat uz baznīcu.

Fermeru kollijiem bija jābūt plaši pielietojamiem saimniecībā. Viņiem bija jāatdzen govis uz slaukšanu, pie tam labs suns prata atšķirt katru govi un izslauktu govi dzina atpakaļ barā, bet neslauktu - uz fermera sētu. Kollijiem bija jāpieskata arī mājputni, jābrīdina par svešinieku tuvošanos, jāiznīcina žurkas un jāveic arī citi darbi.

Laikā, kad Anglijā aitu zagšana bija visai izplatīta parādība, kolliji bieži vien kļuva par zādzību līdzdalībniekiem. Kā vienkāršāko triku var minēt ganāmpulka izpēti. Kollijam tika padotas slepenas zīmes, norādot, kādas aitas interesē zagli - tā varēja būt viena vai pat ducis aitu. Pēc ganāmpulka izpētes zaglis kopā ar kolliju devās prom, bet naktī deva kollijam komandu no vairāku jūdžu attāluma atgriezties pie ganāmpulka, un kolijs atšķira un dzina prom no bara dienā parādītās aitas.

Anglijā un Skotijā par kollijiem tika sacerētas leģendas, par viņiem runāja ar sajūsmu, apdziedāja senās sāgās un tautasdziesmās.

Pirmā rakstveida kolliju pieminēšana sastopama Tomasa Bevika zinātniskajos darbos 1790. gadā. Tiem bija pievienots aitu suņa zīmējums ar uzrakstu "collie". Grāmatā "Angļu četrkājainie" ir redzama mākslinieka Havita gleznas reprodukcija, kas saucas "Aitu suns" (1808. gads). Tajā attēlots suns, kurš palēcieniem apriņķo ganāmpulku (man tās nav). Tā ārējais izskats līdzinās mūsdienu kollijam. Kolliju gleznojis arī mākslinieks Edvīns Lendzīrs (1802. - 1873. gads). Šī viņa glezna pašlaik atrodas Londonas Karaliskajā gleznu galerijā.

Tā laika kolliji bija neliela auguma, druknāki, galva bija platāka, ar izteiktiem vaigu kauliem, purns platāks un īsāks, gandrīz nokarenas ausis un lielākas acis. Kažoka krāsa: melna, melnbalta, melna ar rudiem lāsumiem, marmorkrāsas. Bija arī balti suņi. Visiem šiem pieminētajiem suņiem pietrūka aristokrātiskās elegances.

Sākot ar 1800. gadu, daži kolliju īpašnieki sāk interesēties par šķirnes uzlabošanu. Tās rezultātā kollija galva pagarinās, samazinās acis, paceļas ausis un suņi kļūst arī lielāki augumā.

Šo periodu savā rakstā par kolliju izcelsmi apraksta Ž. Hargitans (1990. gads, Ungārija): "1800. gadā Tomass Beviks atveda no Skotijas salām un no Tala upes rajona suņus, kuri vairāk atgādināja dekoratīvus suņus nekā kalnu kollijus. Salas izolētības dēļ no tās atvestie suņi bija vienveidīgāki par kalnu suņiem. Jāsaka, ka šie salas suņi bija ļoti līdzīgi kollijiem. Viņiem bija kollijiem raksturīgās ausis, bieza, bet īsāka kā kollijiem, vilna un neliels ķīļveidīgs galvaskauss. Tomass Beviks sakrustoja abus suņu tipus un turpmāk godprātīgi veica viņu selekcionēšanu."

Kolliju šķirnes pētnieks Ričards Strebls raksta par šo suņu krustošanu ar krievu kurtiem un seteriem, lai padarītu šķirni skaistāku. Šī sajaukšanās tika veikta vairāk nekā simts gadus, pirms notika pirmās kolliju izstādes. Par īru seteru asiņu klātbūtni liecina tas fakts, ka jau pirmajā apstiprinātajā kolliju standartā bija norādīts, ka īru seteru sarkanās krāsas piejaukums nav pieļaujams kolliju apmatojumā, bet kurtveidīga galva ar slīpu pieri reizēm ir sastopama arī mūsdienu kollijiem.

Daudzi tā laika kolliju audzētāji stingrā slepenībā glabāja šķirnes noslēpumu. Ideālais kolliju tips izveidojās un nostiprinājās ap 1885. gadu. 1891. gadā angļu kolliju klubs apstiprināja kolliju šķirnes standartu, kas tika papildināts 1910., 1950. un 1964. gados, bet izmaiņas bija ļoti nenozīmīgas.

Arī kolliju kā izstāžu dalībnieku vēsture ir ievērojama. Pirmā suņu izstāde notika Anglijā (Ņūkāstlā) 1859. gada jūnijā. Tajā tika izstādīti tikai medību šķirņu suņi - seteri un pointeri. Izstādē Birmingemā 1860. gadā tika demonstrēti gan sporta suņi, gan tie, kas pie šīs kategorijas nepiederēja. Šajā izstādē pirmo reizi tika demonstrēta aitu suņu klase. Ringā visi aitu suņi tika izstādīti kopā, to skaitā bija arī kolliji. Pamazām kolliju popularitāte pieauga, un izstādēs viņi tika pārstāvēti arvien kuplākā skaitā. Tā, piemēram, Birmingemas izstādē 1871. gadā piedalījās jau 17, bet 1875. gadā - 62 kolliji.

Tiek veidotas pirmās ciltsgrāmatas, kurās no sākuma tika ierakstīti visi aitu suņi, tostarp arī kolliji. Bet vēlāk parādās jau atsevišķas sadaļas - garspalvainie un gludspalvainie kolliji.

No 19. gadsimta sākuma līdz 1868. gadam par kolliju šķirnes vēsturi nekas nav zināms. No 19. gadsimta otrās puses daudzi izcili kolliju audzētāji ir devuši savu ieguldījumu šķirnes attīstībā un kļuvuši par mūsdienu kolliju dzimtas aizsācējiem. Britu suņaudzētāju klubs aizsāk kolliju vēsturi ar 1868. gadā dzimušo Old Cockie - nezināmas izcelsmes suni. Viņš bija pirmais izstāžu kollijs rudi baltā krāsā un toreiz kļuva par sensāciju. Šādas krāsas apmatojums kļuva par populārāko, bet šī iemesla dēļ 19. gadsimta beigās gandrīz izzuda melnbaltie (tricolor) un marmorkrāsas kolliji. Old Cockie bija izstāžu Uzvarētājs un godalgoto vietu ieguvējs 40 izstādēs. Astoņu gadu vecumā viņš tika pārdots Džeimsam Bisselam. Old Cockie nodzīvoja 14 gadus.

Par otru tā laika izcilāko suni kļuva melnbalts nezināmas izcelsmes kollijs - Old Mec (dzimis 1870. gadā). Izstādēs tika konstatēts, ka abiem suņiem bija laba ķermeņa konstitūcija, ķepas, bagātīgs apmatojums. Old Mec tas bija nedaudz viļņains. Old Cockie ausis bija tipiskas kollijiem, bet Old Mec - nedaudz noļukušas. 1875. gadā Džeimss Bissels no Old Cockie un trīsgadīgās Old Mec meitas Megas iegūst rudi baltu kucīti Modu (Maude), kurai bija lieli nopelni turpmākajā šķirnes attīstībā.

1872. gadā nodibinātā Birmingemas suņaudzētāju kluba dibinātājs E. Širlijs - Strafordas (Īrija) iedzīvotājs - izaudzēja vairākas kolliju paaudzes. Viņam izdevās nostiprināt ciltsrakstus, kuri kļuva par pamatu nākamo kolliju paaudžu audzēšanai. No saviem kollijiem - Twig un Bess - viņš ieguva melnbalto Trefoilu (Trefoil, dzimis 1873. gada 19. martā), kurš vēlāk kļuva par ciltstēvu daudziem izstāžu uzvarētājiem. Viņa aprakstos tika atzīmētas formas ziņā labas acis un ausis. Viņš bija sava laika čempions. 1875. gadā Širlijs atkārtoja šo pārošanu un ieguva divus suņus: rudi baltu Tricolour un melnbalto Tartan, kurus vēlāk izmantoja ciltsdarbā, taču viņi nedeva tik labus rezultātus kā Trefoils.

Džeimss Bissels sapāroja Modu ar Trefoilu un 1879. gada 4. janvārī ieguva dažādu kucēnu metienu. Nākotnē daži no viņiem atstāja ietekmi uz šķirnes attīstību. Šajā metienā tika iegūta pirmā baltā kuce Lilija (The Lily). No šī metiena kucēniem izcēlās izteikti rudas krāsas suns ar baltiem lāsumiem - Charlemagne, kurš kļuva par Anglijas čempionu un izcilu tā laika ciltsdarba turpinātāju. Birmingemas izstādē 1879. gadā kucēnu klasē viņš bija otrais, atdodot pirmo vietu Old Cockie dēlam Volfam (Wolf), bet pēc tam piecus gadus pēc kārtas (no 1880. līdz 1885. gadam) bija ārpus konkurences. 11 gadu vecumā Charlemagne uzvarēja Collie Club Specialty izstādē kā labākais šķirnes pārstāvis. Viņam bija graciozs ķermenis, mandeļformas acis, "sapņains" skatiens, bagātīgs apmatojums un lieliska krāsa. Viņš bija pirmais šķirnes pārstāvis, kuru aprakstīja kā diženu kolliju. Zeltīti rudo apmatojumu mantoja viņa pēcteči.

Lielisks ciltssuns bija arī Charlemagne mazdēls, Anglijas čempions Metchey Wonder (dzimis 1886. gada 2. martā). Viņa dēls, Anglijas čempions Kristofers (Christopher, dzimis 1887. gada 16. aprīlī) kļuva par ciltstēvu daudziem populāriem kollijiem. Viņa lielisko eksterjeru mantojuši arī mūsdienu suņi. No saviem konkurentiem izstādēs viņš atšķīrās ar garu kaklu un labas formas galvu. 1890. gada izstādē Kristofers izkonkurēja savu tēvu, čempionu Metchey Wonder. 3 gadu vecumā viņu nopirka un uz ASV aizveda Mitčels Harisons, bet tādēļ, ka neatradās labas vaislas kuces, no viņa netika iegūti teicami pēcnācēji. Anglijā no Kristofera un divām dažādām kucēm tikai iegūti divi labi vaislas suņi: melnbalts Anglijas čempions Stracathro Ralph un rudi balts Edgbaston Marvel (abi dzimuši 1888. gada 1. septembrī). Viņi nākotnē radīja daudz čempionu. Visu mūsdienu labāko kolliju ciltsraksti sākas no angļu čempioniem, sākot ar pašu pirmo no viņiem - Old Cockie.

Periodu no 19. gadsimta beigām līdz Pirmā pasaules kara sākumam droši var dēvēt par kolliju šķirnes Zelta Laikmetu. Vienkāršais darba suns, kurš bija pieticīgs sadzīvē un vēl nesen bija pazīstams tikai Skotijas kalnainajos apvidos, kļuva par slavenību. Pateicoties savam skaistumam un darba spējām, kolliji ātri izplatās visā pasaulē. Kolliju īpašnieki apvienojas klubos. Anglijā (Edinburgā) pirmais kolliju klubs tika nodibināts 1881. gadā, bet Vācijā - 1891. gadā. Vācijā pirmais kollijs tika ievests 1885. gadā un drīz vien kopā ar foksterjeriem kļuva par populāru suņu šķirni. Šajā laikā viena no lielākajām kolliju audzētājām bija princese de Montleona. Viņas īpašumā bija apmēram 70 izcilas ārienes kolliju. Austrālijas ciltsgrāmatā pirmais kollijs tika ierakstīts 1885. gadā. Pirmie kolliji tiek ievesti arī ASV. Pirmais visu suņu šķirņu amerikāņu klubs (American Kennel Club) tika nodibināts 1884. gadā. Daudzi no šī kluba dibinātājiem bija kolliju īpašnieki. 1886. gadā Ņujorkā tika nodibināts pirmais amerikāņu kolliju klubs (Collie Club of America), kurš apvienoja 58 kolliju īpašniekus. Amerikāņu suņaudzētāji par bargu naudu iegādājās Anglijā labākos vaislas suņus. Tā, piemēram, 1894. gadā dzimušo čempionu Ormskirk Emerald viņa saimnieks pārdeva par 1300 sterliņu mārciņām, kas šī gadsimta beigās bija vesela bagātība (apmēram 26 000 zelta markas). Pirmie Amerikā reģistrētie kolliji bija 1880. gadā ievestais melnbaltais suns Brack un Amerikā dzimusī kuce Dora (īp. Martins Apgars). Amerikā populārāko kolliju īpašnieku vidū bija baņķieris Morgans un daži ASV prezidenti. Liela šīs šķirnes cienītāja bija Anglijas karaliene Viktorija (1837. - 1901.), kura turēja kollijus Skotijas Balmorālas un Vindzoras pilīs. Pateicoties karalienei, kolliji kļuva vēl populārāki. Viņas favorīti bija baltie kolliji. Karalienes piemēram sekoja ASV prezidenti, kuri turēja baltos kollijus Baltajā namā. Tagad Anglijā baltas krāsas kolliji tiek brāķēti.

Krievijas imperatora Nikolaja II galmā arī dzīvoja kolliji - Edinburgas hercoga dāvana. Ir saglabājusies cara Nikolaja un viņa dēla Alekseja foto kopā ar rudu kolliju Tleo, kurš pat piedalījās Krievijas suņu izstādēs. Caram Nikolajam II piederēja apmēram 12 tīrasiņu kolliji.

Turēt savā īpašumā izcilus kollijus, saņemt izstādēs augstus titulus un kopā ar tiem skaļu popularitāti - to prasīja labais tonis aristokrātiskajā sabiedrībā.

Kolliji iekaroja pasauli ne tikai ar savu skaisto ārieni, bet arī ar lieliskām darba spējām, kuras viņi nebija pazaudējuši, kļūstot likteņa lutināti. Aitu suņu sacensībās kolliji nemainīgi bija līderi. Kolliji tika izmantoti arī kā policijas suņi Francijā un ASV (Ņujorkā). Vācijā viņi "dienēja" armijā. Skandināvijas valstīs vēl šobaltdien kollijus izmanto valsts robežu sardzē. Cariskā Krievija iepirka Anglijā 400 kollijus, kuri kļuva par suņiem-sanitāriem Krievu - japāņu kara laikā. Diemžēl turpmākais šo suņu liktenis nav zināms.

20. gadsimta sākumā parādījās jauna "zvaigzne" - vācu aitu suns, kurš bija derīgs jebkuram dienestam, pieticīgs un ne tik jūtīgs saskarsmē ar cilvēkiem. Vācu aitu suņi uz kaut kādu laiku aizēnoja kolliju popularitāti. Laikā no 20. gadiem līdz Otrajam pasaules karam kollijus audzēja tikai neliela grupa audzētāju, kas bija šīs brīnišķīgās šķirnes piekritēji.

Līdz šim brīdim kolliji nav zaudējuši savu popularitāti pasaulē. Viņi priecē mūs ar savu skaistumu, bet viņu rakstura īpašības izraisa apbrīnu katrā, kas vien kādreiz ir ar viņiem iepazinies.

Kollijs ir tipisks Eiropas aitu suņu grupas pārstāvis, viņš ir izturīgs, nenogurdināms, viegli audzināms. Ja pret kolliju izturas labi un draudzīgi, tad viņš darīs visu, kas vajadzīgs, un ne tikai pēc komandas, bet nolasot vēlmi no saimnieka acīm. Marija Kopfsteina raksta: "Kollijs ir suns ar lielu pašcieņu. Viņš vēlas, lai viņu uztvertu kā līdzvērtīgu un līdztiesīgu biedru. Paklausīgs kollijs var būt tikai un vienīgi brīvprātīgi. Ar labu no viņa var panākt daudz, ar ļaunu - pilnīgi neko."

Tomass Brauns, viens no suņu rakstura pētniekiem, savā grāmatā "Mūsu draugs kollijs" raksta: "Viņš ir noderīgs un gudrs dzīvnieks - viens no pašiem miermīlīgākajiem, paklausīgākajiem un cēlākajiem suņu rases pārstāvjiem. Viņš vienmēr uztver sava saimnieka vēlmes, ātri un ar sajūsmu izpilda tās. Šķiet pat, ka viņam sagādā lielu baudu kalpot cilvēkam. Dabas radīts ar instinktīvu darba mīlestību, viņš nemēdz būt vairāk apmierināts kā tad, kad cenšas pielietot savus talantus cilvēka labā, vienmēr būdams tam uzticīgs. Kollijam ir ļoti labi attīstīta pienākuma apziņa un atbildības sajūta. Viņa apbrīnojamās spējas liecina par gandrīz cilvēcisko saprātu, protams, individuālu un neatkarīgu, bet tik un tā - spēcīgi izteiktu."

Kādā no mūsdienu suņu enciklopēdijām ir teikts: "Kollijs - suns ar asu vīrieša prātu un apburošām sievietes manierēm. Kollijs pats nekad neiesaistās nepatīkamos starpgadījumos, bet, iekļūstot tajos, izturas ļoti saprātīgi. Sākumā viņš vienkārši ignorē nepatikšanas, stāv tām pāri, taču, kad viņa pacietības mērs ir pilns, viņš prot sevi aizstāvēt un pasargāt vislabākajā veidā."

Margareta Osborna raksta: "Kollijiem ir izteikti savs raksturs. Šķiet, ka kollijs ir pats uzticamākais no visiem suņiem, maigs, mīlošs, ar asu prātu, kas brīžiem šķiet cilvēcisks. Kollijiem telepātiskās spējas ir attīstītas daudz spēcīgāk nekā citām suņu šķirnēm. Kollijiem ir izteikta izpratne par labo un ļauno."

Pret savas ģimenes locekļiem, kā arī mājdzīvniekiem, kollijs izturas ar lielu sapratni un mīlestību. Galvenais kollijam - miers un saticība ģimenē. Kollijs ir maigas dabas, viņš ir pats labākais draugs.

Džeimss Deglaits grāmatā "Kolliji" šādi raksturo šķirni: "Cēls, bruņiniecisks, izveicīgs, graciozs, ārēji mierīgs un pārliecināts, bet tajā pašā laikā pieticīgs, ar mierīgām un uzticīgām acīm, kurās atspoguļojas nopietnība."

Savukārt Rolands Džonss saka: "Tie, kuri meklē uzticamu, tīrīgu, skaistu un inteliģentu suni, labu biedru mājās un pastaigās, nenožēlos kollija izvēli, jo neizvēlēties kolliju - tas nozīmē neiepazīt daudzas lieliskas rakstura īpašības, kādas nepiemīt nevienai citai suņu šķirnei."

Kā kollija īpašnieks no sevis varu piebilst, ka kolliji, šķiet, ir vienīgā šķirne, kur tik harmoniski apvienots izmeklēts skaistums, izcils prāts un interesants raksturs.

Kur meklēt kollijus? Ja vēlaties aplūkot kollijus vai iegādāties kucēnus, sazinieties ar specializēto kolliju klubu,

Avots: Latvijas Kolliju klubs, www.kollijs.lv