Šķirnes apraksts

Par šās šķirnes dzimteni diezgan ilgi strīdējās. Kad eleganto balto suni ar melnajiem plankumiem 1862. gadā pirmoreiz izstādīja Anglijā, valdīja uzskats, ka tas esot Dalmācijas robežsargu dienesta suns. Pastāvēja gan vēl otra teorija, ka angļi suni ieveduši no Indijas, proti, no Bengālijas, un nosaukuši par bengāļu dzinējsuni. Taču mūsdienās uzskata par droši pierādītu, ka jau 13. gadsimtā šķirne bijusi plaši izplatīta Horvātijā. FCI izbeidza visus strīdus, piešķirot primārās tiesības uz dalmāciešu šķirni valstij, ko vēl nesen dēvēja par Dienvidslāviju.

Dalmācietis ir pareizi proporcionēts vidēja auguma (suņa augstums skaustā 55-61 cm, kuces - 50-58 cm) spēcīgs, muskuļots suns, harmoniski veidots, ne smagnējs, labs skrējējs. Galva iegarena. No samērā platas pieres labi izteikta pāreja uz taisnu, garu, spēcīgu purnu ar cieši piegulošām lūpām. Ausis pie galvas platas, uz lejgalu sašaurinās, cieši piegulošas, bagātīgi plankumotas (iespējami sīkiem plankumiņiem). Kakls slaids, augums spēcīgs, vingrs, platumā un dziļumā labi izveidotas krūtis, samērīgi pievilkts vēders. Aste sniedzas līdz pakaļkāju apakšējai locītavai. Kājas spēcīgas, ķepas savilktas "kamoliņā", nagi atkarībā no plankumu krāsas - melni vai brūni.

Kažoka pamatkrāsa - tīra, spoži balta ar daudziem koši melniem vai tumši brūniem - aknu krāsas plankumiem. (Plankumu krāsai atbilst arī acu krāsa: melnplankumotajiem suņiem acis tumšas, brūnplankumotajiem - dzintaraini zeltainbrūnas. Tāda pati arī deguna krāsa.) Plankumi nedrīkst saplūst vienlaidus, ideālais plankumu izmērs ir 10-20 mm, plankumi ir apaļi, tiem jābūt iespējami vienmērīgi sadalītiem. Uz kājām un ausīm tie mazāki nekā uz pārējā ķermeņa. Suns, ja vien tiek kārtīgi sukāts un tīrīts, uzskatāms par viegli kopjamu.

Dalmācietis pēc dabas ir jautrs un piemīlīgs, ļoti viegli pakļaujas dresūrai, ārzemēs to uzskata par universālu suni un izmanto dažādam sabiedriski derīgam darbam - vieglu kravu pārnēsāšanā, sakaru dienestā, apsardzē, medībās, par neredzīgo pavadoni, pat par ugunsdzēsēju palīgu, kad no degošas mājas jāiznes, teiksim, bērni. Pie mums dalmācieši tiek turēti kā dekoratīvie suņi. Dalmācietis ir ļoti draudzīgs ar bērniem, labprāt ar tiem rotaļājas, tāpat arī īsās, gludās spalvas dēļ tas ir gaužām piemērots suns turēšanai pilsētā. Patlaban Latvijā pamaz šo suņu. Apmēram pirms 7-8 gadiem, kad Latvijā demonstrēja filmu "101 dalmācietis", tās popularitātes rezultātā šo suņu Rīgā bija saradies daudz. Kur tie ir tagad?


Avots: Materiāla sagatavošanā izmantota Helmas Lapiņas grāmata "Suns, kuru mīlam"