Ar disku rokās nav piedzimis neviens.
Ģirts Eldmanis ir suņu frisbija meistars, kurš gan vietējā gan starptautiskā mērogā guvis vērā ņemamus panākumus. Mūsu sarunā Ģirts atklāj, kā aizrāvies ar šo sporta veidu un cik nozīmīgs tas ir viņa ģimenei.
Pastāstiet nedaudz par sevi!
Esmu cilvēks, kurš ar ģimeni ir pārcēlies uz laukiem, lai arī mana ikdiena ir saistīta ar lielpilsētu. Vairāk kā pusi dzīves esmu saistīts ar suņiem. Mums ir pieci Austrālijas aitu suņi un, kā zināms, suņi ir jānodarbina, tāpēc sportojam. Lauku pļavas? Nē, speciāli frisbijam iekopti sporta laukumi! Vispār mūsu dzīvē ir dažādi sporti, bet par visu pēc kārtas.
Kas ir tas, kas lika pievērsties šim sporta veidam, kā pie tā nonācāt?
Mūsu ģimene sākotnēji aizrāvās ar kamanu suņu sportu, jo pirmais suns ģimenē bija Aļaskas malamuts, esam arī vieni no Latvijas Kamanu suņu sporta federācijas dibinātājiem, bet otrs bija Austrālijas aitu suns un to nu nemaz neinteresēja kaut ko vilkt un kaut kur skriet. Laika gaitā nonācām līdz frisbijam, izmēģinājuši arī aitu ganīšanu un vēl šo to. Frisbijs mums pašiem patika un sunim vēl jo vairāk – tas ir lidojošs medījums, kā no kā tāda var atteikties. Pēc pirmā austrāļa, mēs tieši šai šķirnei pievērsāmies vairāk. Kur bija viens, tur pēkšņi bija trīs un tad vēl. Nevar nepieminēt Vladislavu Akimovu, kas Latvijā ir palīdzējusi ieviest ne vienu vien būtisku lietu suņu aprindās. Suni.lv forumā, ko arī esam dibinājuši, turklāt tajā var atrast visu Latvijas sacensību rezultātu arhīvu, palaidām gan garām pirmās izziņotās sacensības Latvijā ko Vladislava organizēja 2012. gadā, bet kopš tā laika esam bijuši klāt visās pārējās, no kurām lielāko daļu arī esam organizējuši. Laika gaitā nodibinājām savu klubu “Zemu lidojoši suņi”, sākām aicināt kaimiņzemes pārstāvjus pie mums, eksportēt zināšanas pie tiem un tagad jau mums ir Baltijas mēroga sacensību seriāls.
Vai Jums bez šī sporta veida ir vēl kāda aktīva nodarbe ar vai bez suņa?
Gan jā, gan nē. Mūsu klubs organizē arī kamanu suņu sacensības, nedaudz arī tajās startē mūsu bērni, kā arī ar sievu esam sertificēti tiesneši, attiecīgi bieži tiesājam arī šādas sacensības, gan vietējā gan starptautiskajā mērogā. Mūsu hobiji pārsvarā ir ļoti cieši saistīti ar suņiem. Iepriekš ir startēts arī citos sporta veidos, bet tas bija sen.
Pastāstiet par savu ikdienas rutīnu šī sporta ietvaros!
Metieni, metieni un vēl metieni. Pirmie 10000 ir tie grūtākie. Pārsvarā pēc darba ejam ar suņiem laukā un trenējamies. Tie ir visu veidu metieni, gan īsas, gan vidējas, gan garākas distances. Visi ir vienlīdz svarīgi. Tāpat svarīga ir taktikas pieslīpēšana dažādām disciplīnām, kontrollaiki, lai zinātu cik sekundes aizņem katrs skrējiens. Augstākajam līmenim der zināt jebkuru niansi. Precizitātes uzlabošanai nesen uzbūvējām pat speciālu mērķi atbilstoši Latvijas Disku sporta savienības standartiem, kurā notiek sacensības arī bez suņiem. Pētām diskus, manā rīcībā ir visi sportam piemērotie suņu diski, kas pašlaik ir pieejami pasaulē.
Kas ir tas, kas šajā sporta veidā patīk visvairāk?
Es, suns un mūsu kopdarbs, kas veido konkrētu sniegumu, kas ir objektīvi redzams rezultātos. Tas arī patīk. Vējš, kas citiem traucē, ir mūsu draugs, jo jāmāk mest ir visos laika apstākļos. Bet visvairāk – prieks, ar kādu suns strādā – piespiest nevienu nevar. Ar negatīvām metodēm treniņos frisbijā sasniegt nevar neko. Tas viss kopā ir pavadīts laiks, ar emocijām un atmiņām ko neatņemt. Pozitīvas sajūtas gūstu arī, kad izdodas vēl kādu “aplipināt” ar šo sportu un palīdzēt attīstīties, ir prieks, kad audzēkņi un komandas biedri sasniedz labus rezultātus. Ja viņi mani ir apspēlējuši, tātad esmu nodevis pietiekami labi zināšanas un ir kur augt atkal pašam!
Ir veiksmīgas un neveiksmīgas sacensību dienas, kā tiekat galā ar neveiksmēm?
“Vāros” kamēr braucu mājās, tikmēr jau vismaz daļēji esmu atradis problēmas cēloni, ticis skaidrībā, kas jāmaina treniņu metodikā, vai arī vienkārši samierinājies, ka ne jau visu var uzvarēt. Es negribētu teikt ka mums ir lielas neveiksmes, mēs parasti piedalāmies, lai sasniegtu labāko iespējamo rezultātu. Vieta nav svarīga, svarīgs ir sniegums. Ja tas nav izdevies, tad ir bēdīgi, bet tas ātri pāriet! Vainot jau pārsvarā var sevi, labi – dažreiz suni, bet kas suni trenē?
Kur redzat sevi pēc pieciem gadiem?
Tik vien? Arī pēc divdesmit gadiem redzu turpat, kur tagad – tie ir treniņi, sacensības un dzīve ar suņiem, jo disku sporta veidi ir, tā teikt, “ageless” (tulkojot no angļu valodas – bez vecuma), vecumam nav izšķirošas nozīmes, treniņos ieguldītajam darbam ir. Iespējams, ka distances metienos metīšu par pāris procentiem tuvāk nākotnē, bet citādi – mēs būsim turpat – cīnīsimies un gūsim no tā prieku. Mūsu ģimene neredz sevi bez suņiem tuvākā vai tālākā nākotnē.
Pastāstiet par laiku, kad tikai sākāt iepazīt šo sportu, kas bija tas, kas sagādāja grūtības vai, tieši pretēji, deva ieganstu turpināt?
Tas varbūt ir ne tieši par mums pašiem, bet daudziem grūtības sagādā nespēja sagaidīt, kad ieguldītais darbs sāks atmaksāties. Frisbiju nevar iemācīties mēneša laikā. Tehniski izmest un panākt to, ka suns noķers vienu divus diskus, jā, bet ne to, ka tas pareizi leks pēc diska. Diskam pakaļ ir jālec pareizi un vēl svarīgāk ir pareizi piezemēties. Mēs runājam par sportu. Lielākā daļa grib tikai pamētāt sunītim disku sētā. Tas ir tas pats, kas, gatavojoties maratonam, iet skriet ar ielas apaviem. To, protams, var darīt, bet sporta ziņā diez vai kas labs sanāks. Ja kam pievēršas, tad nopietni! Savulaik bija liels informācijas trūkums. Lai iesācējiem būtu vismaz neliels ieskats latviski, esam izveidojuši pašu pirmsākumu “ābeci”. Nākamgad to noteikti papildināsim. Ja meklē, tad informācija ir! Ieganstu turpināt mums vienmēr ir devusi konkurence. Ja ir konkurence, ir izaugsme. Sportā ir jābūt izaugsmei. Pat, mētājot sētā, nevar mest vienu un to pašu – vajag dažādot metienus. Attīstīsies tehnika, varēs startēt iesācējos – arī tā būs izaugsme.
Kā gatavojat savu suni un sevi sacensībām?
Nedēļu vai jau agrāk pirms sacensībām, mēs treniņos pārejam uz sacensību simulāciju – darām to pašu, kas būs sacensībās, nevis izvēles vingrinājumus. Testējamies, skatāmies, kas uzlabojams. Dienu pirms mačiem mēs parasti ņemam brīvu. No rīta tikai vieglas brokastis un tad uz mačiem. Laukuma izpēte, iesildīšanās un startēšana. Un process sākas no jauna!
Vai šis sporta veids ir domāts jebkuram, vai tomēr tie ir specifiski cilvēki?
Ar šo varbūt mums vajadzēja sākt. Sports ir sacensības, kurās katrs mēģina parādīt labāko rezultātu un pie reizes saprot, ka darbojas konkurences apstākļos. Frisbijs kā hobijs ir diska mētāšana (bieži vien diskam līdzīga priekšmeta) sunītim mājās pagalmā. Tas nav sports. Tā ir nodarbe, ko arī vajadzētu izkopt vismaz tehniski pareizi, lai negūtu traumas. Labi pavadīts laiks ar savu mīluli – jā, sports – nē. Sports ir pieejams visiem, runa ir par pacietību un apņemšanos iet uz rezultātu. Nav nepieciešams būt fiziski spēcīgākam, ļoti daudz ko nosaka tehniskā sagatavotība, izpratne par diska lidojumu un savstarpējā sapratne ar suni. Kā jau minēju iepriekš, pat cilvēka vecumam īsti nav nozīmes. Citi atnāk uz treniņu un saka, ka neko jau nesasniegs, jo esot neveikli. Jā, protams, neviens ar disku rokās nav piedzimis. Vajag mest, mest un vēl mest. Veidojas muskuļu atmiņa. Krājas pieredze. Veidojas izpratne. Lai nebūtu nodarbināta tikai dominējošā roka, es pats metu dažreiz arī ar otru roku. Vai man sanāk? Sākumā protams tizlojos. Tagad sanāk. Ja ir vēlme, ir rezultāts. Lai vai kāds ir tavs līmenis, atnāc un aprunājies ar citiem. Suņu frisbijā visi ir draudzīgi, padomu neliedzam.
Kā tiekat galā ar stresu sacensību laikā?
Noturība veidojas laika gaitā, tāpēc arī rekomendēju nākt un izmēģināt sacensības, jo tur ir tomēr nedaudz cita atmosfēra. Galvenais – atcerēties, ka tad, kad esi izgājis uz starta līnijas, nekas cits nav svarīgs, kā mest bez dusmām, nepadoties un uzturēt saikni ar suni. Sunim ir jābūt pozitīvām emocijām. Kas sanāks, tas sanāks, jo kaut ko mainīt sacensību laikā nevar. Kas ir iemācīts, tas arī ir tavā arsenālā tajā brīdī. Izgudrot ko no jauna tajā brīdī nevar, improvizācija reti kad noved pie labāka rezultāta. Iemācīties apzināties, ka abi ar suni būsiet priecīgi, ja parādīsiet labu sniegumu, bet neskumsiet, ja kaut kas nesanāca vienā disciplīnā, jo sacensībās tās ir vairākas. Nesanāca, nekas, ejam uz nākamo. Sliktās ziņas cilvēkiem – parasti pie kļūdām vainīgs ir cilvēks. Lai arī komanda ir vienlīdzīga, kļūdas parasti ir 75 procentu atbildība no metēja puses. Ar izņēmumiem, protams, jo arī suns var izkāpt no gultas ar kreiso kāju! Vai esmu ticis galā ar visu stresu? Nē, tas joprojām dažreiz piezogas, bet tad atgādinu sev par augstāk minēto un darām, ko varam.
Pastāstiet par līdz šim lielāko panākumu!
Tas vairāk ir stāsts par piedzīvojumu, reabilitēšanos sev un Ansuz piemiņu. Mēs 2016. gadā pirmoreiz devāmies uz USDDN Eiropas čempionātu. Jā, Latvijas čempiona godā, bet uz starptautiskās skatuves tolaik mēs nebijām pieredzējuši. Ansuz pēc pirmā piegājiena (skaita divus piegājienus kopā) bija līderis, Wunjo bija trešajā vietā. Perfekta debija. Otrajā dienā Wunjo nu galīgi nekas nesanāca, mēs atkritām uz 64. vietu, bet pēc šīs neveiksmes man bija starts ar Ansi gandrīz uzreiz, lai cīnītos par uzvaru, tomēr arī tur sanāca kļūdīties, palikām piektajā vietā Eiropā no vairāk kā 150 dalībniekiem. Jā, lieliski rezultāti, taču tā likās visiem citiem, bet ne man. Ansis diemžēl aizgāja no dzīves tai pašā gadā sportiskās virsotnes spēka gados. Otras iespējas mums vairs nebija. Wunjo attīstība gāja kā pa celmiem. Tad bija, tad nebija rezultātu. 2019. gadā mēs atgriezāmies Eiropas čempionātā. Pēc pirmās dienas mēs bijām dalītā 7.-11. vietā. Pirmajā piegājienā mēs nopūdelējām pirmo metienu un palika laiks pieciem perfektiem metieniem. Mums sanāca. Fināla izspēlē – tas pats, Wunjo nepaņēma pirmo disku, bet mēs vēlreiz izpildījām piecus perfektus metienus un izrāvām otro vietu (atkal no vairāk kā 150 dalībniekiem). Mums otrā vieta bija līdzvērtīga uzvarai. Tā bija reabilitācija gan man, gan Wunjo, gan piemiņa Ansim. Tas bija kā akmens, ko mums izdevās no sevis nocelt. Vēl tagad to atminoties, nākas spēcīgi apspiest emocijas, lai neraudātu. Kopš tā laika mēs esam ieguvuši vēl titulus gan Latvijā, gan Baltijā, gan medaļas pat Krievijā, bet to, ko mēs paveicām ar Wunjo, nespētu atkārtot pat uzvara pasaulē! Bet mēs to vēl nezinām, vismaz pašlaik…
Ansuz piemiņai mūsu ģimene katru gadu pasniedz ceļojošo sudraba kausu Baltijas suņu frisbija sērijas uzvarētājam.