1946. gadā Vācijā, Berlīnē, pie kādas slimnīcas atkritumu tvertnēm pirmoreiz tika atrasta kaķene ar viļņotu vilnu. Diemžēl pēc kara Vācijai bija pietiekami daudz citu problēmu, ko risināt, tāpēc fakts par šādu kaķi palika konstatācijas līmenī.

Par reksu šķirnes pamatlicējiem tiek uzskatīti Anglijas felinologi. Kornvolas grāfistē dzīvojošā A. Enismora savas īsspalvainās kaķenes metienā ievēroja dažus kaķēnus ar viļņotu vilnu (kaķenes krāsa bija - bruņurupucis ar baltu). Enismoras kundze audzēja arī trušus, kuru vidū arī šķirnes, kas viļņotās vilnas dēļ nosauktas par reksiem, tāpēc audzētāja šo nosaukumu izvēlējās arī kaķiem. Kaķēni tika parādīti ģenētiķiem, kuri ieinteresējās par šo parādību un palīdzēja A. Enismorai izveidot audzēšanas programmu, šķirni nosaucot par Kornvolas reksiem.

Dažus gadus vēlāk - 1960. gadā - Devonas grāfistē atkal tika atrasta kaķene ar viļņotu vilnu. Kaķeni nosauca par Kirlī un tās pēcnācējus sapāroja ar Kornvolas reksiem, taču metienā dzimušie kaķēni bija ar gludu vilnu. Arī krustojot šos kaķus ar vācu reksiem un Oregonas reksiem, rezultāts bija tāds pats. Šādi tika noskaidrots, ka Kirlī pēcnācējiem ir cits gēns, kas nosaka viļņotu vilnu, tāpēc šos kaķus nodēvēja par Devonas reksiem.

ASV Oregonas štatā kaķu audzētāja Stringema 1959. gadā ieguva sprogainu kaķeni, kuru nosauca par Sprogaino Marselu. Kaķene nodzīvoja 13 gadus, taču par viņas pēcnācējiem ziņu nav, līdz 80. gadu vidū kaķu audzētājs Smits kādā patversmē atrada kaķēnu ar viļņotu vilnu, visticamāk, kādu Marselas pēcnācēju. Viņš šķirnei deva Oregonas reksa nosaukumu, taču darbs vēl turpinās un šī šķirne nav atzīta ne ASV, ne citur.

Arī agrākās Prūsijas teritorijā reižu reizēm parādījās kaķi ar viļņotu vilnu. Tos izveda uz Franciju, Holandi un ASV. Tur tiem deva nosaukumu "Vācijas rekss".

Visiem reksu šķirnes kaķiem galvenā iezīme ir viļņotā vilna. Kornvolas un Vācijas reksiem tā ir bieza, īsa, zīdaina. Vilna ir ļoti labi viļņota, tā ir divreiz īsāka par citu īsspalvaino kaķu vilnu. Kornvolas un Vācijas reksiem ūsas un uzacu spalvas arī ir viļņotas un normāla garuma.

Kornvolas un Vācijas reksiem ir spēcīgs, muskuļots ķermenis ar garas, tievas kājas. Acu un vilnas krāsa pieļaujama jebkura. Kornvolas reksiem ir ķīļveida galva ar garu degunu un spēcīgu zodu; galva izskatās plakana un atvirzīta atpakaļ. Ausis novietotas tuvu viena otrai un ir platas pie pamatnes. Kornvolas reksiem pāreja no pieres uz degunu profilā ir taisna, bet Vācijas reksiem tā vairāk izteikta. Pēdējiem ir arī robustāka ķermeņa uzbūve.

No Kornvolas un Vācijas reksiem stipri atšķiras Devonas reksi. Tie ir dzīvnieki ar spēcīgu, muskuļotu ķermeni, platām krūtīm; priekškājas ir īsākas par pakaļkājām un izliektas. Galva atgādina strupu ķīli; vaigukauli izteikti, deguns īss, ar izteiktu lauzumu. Ausis lielas, ļoti platas pie pamatnes, noliektas uz priekšu, ausu gali noapaļoti, ar pušķīšiem. Acis lielas, mandeļveida, tālu un slīpi novietotas. Devonas reksiem vilna ir garāka nekā citiem reksiem, arī viļņojums nav tik izteikt. Šiem kaķiem bieži ir problēmas ar pietiekamu vilnu uz galvas, kājām, vēdera un astes. Šī problēma rodas, ja ilgstoši izmanto pat ļoti attāli radniecīgus dzīvniekus. Šādi trūkumi izstādēs nopietni samazina kaķa vērtējumu.

Reksi ir ļoti aktīvi un rotaļīgi kaķi, kuriem nepieciešams kontakts ar cilvēku. Tie labāk sadzīvo ar cilvēkiem nekā ar citiem dzīvniekiem un sugas brāļiem. Metienos dzimst 3-6 kaķēni, kuri sākumā ir ar viļņotu vilnu, bet vēlāk tā iztaisnojas. Pēc zobu maiņas tā atkal kļūst viļņota. Vilnas maiņas laikā reksi var kļūt pilnīgi pliki, kamēr uzaug jaunā vilna. Reksus nesukā, bet ar roku vilnu nogludina. Reksu standarti apstiprināti 1967. gadā.

Kornvolas reksi ir plaši izplatīti, Devonas - krietni retāk, bet daudz šo reksu ir Zviedrijā. Latvijā Kornvolas reksi tika ievesti 90. gadu sākumā no Somijas. Šodien tie ir ļoti izplatīti kaimiņvalstī Lietuvā, arī Rīgā ar šiem kaķiem nodarbojas vairākas audzētavas. 90. gadu vidū audzētāja Jeļena Bičkova ieveda Latvijā pirmos Devonas reksus no Vācijas. Pēdējā laikā to skaits arvien pieaug.

1991. gadā Urālos tika atrasti pusgarspalvaini kaķi ar viļņotu vilnu, kurus nodēvēja par Urālu reksiem. Sanktpēterburgā atvestie Morozs un Morožko gan pēcnācējus nedeva, un šobrīd nav ziņu par darbu šīs šķirnes veidošanā.
Avots: Ar autores atļauju izmantota V. Klučnieces grāmata "Kaķi"