Vācu aitu suns: inteliģents draugs un uzticams ģimenes sargs

 Šajā rakstā aplūkosim visu, kas jāzina potenciālajam vai esošajam saimniekam – no šķirnes vēstures un temperamenta līdz pat veselības un kopšanas niansēm. Par šīs šķirnes niansēm vairāk stāsta Dino Zoo Pasaule eksperte, kinoloģe un suņu skolas vadītāja Tatjana Bodricka. 

Šķirnes izcelsme un vēsture

Lai gan suņi, kas līdzinās vācu aitu sunim, Vācijas reģionos bija sastopami jau vairākus gadsimtus, par mūsdienu šķirnes tēvu tiek uzskatīts kavalērijas kapteinis Makss fon Štefanics. 19. gadsimta beigās viņa mērķis bija radīt ideālu vācu ganu suni, apvienojot labākās dažādu reģionālo suņu īpašības. 

Pagrieziena punkts bija 1899. gads, kad viņš suņu izstādē iegādājās suni vārdā Hektors Linksreins, pārdēvēja to par Horandu fon Grafratu un reģistrēja kā pirmo vācu aitu suni. Tajā pašā gadā fon Štefanics nodibināja pasaulē pirmo vācu aitu suņu klubu (Verein für Deutsche Schäferhunde). 

Sākotnēji audzēts kā ganu suns, tā izcilās darba spējas, drosme un inteliģence ātri tika pamanītas, un Pirmā pasaules kara laikā šķirne sevi pierādīja kā nenovērtējams palīgs militārajā dienestā, nostiprinot savu reputāciju kā viena no pasaules vadošajām dienesta šķirnēm.

Vācu aitu suns: šķirnes fiziskais raksturojums

Vācu aitu suns ir vidēji liels, spēcīgs un muskuļots suns ar harmonisku ķermeņa uzbūvi. Standarts paredz nedaudz izstieptu ķermeni, ķīļveida galvu un stāvas, vidēji lielas ausis, kas piešķir sunim modru un uzmanīgu izteiksmi. 

Pieaugušu suņu skausta augstums parasti ir 60–65 cm, kucēm 55–60 cm, atspoguļojot šķirnes spēcīgo, bet ne masīvo uzbūvi. Šķirnei raksturīga plūstoša, tālu sniedzoša rikšu gaita, un kuplā aste miera stāvoklī ir nolaista lejup vieglā liekumā. 

Šķirnei ir divi paveidi attiecībā uz apmatojumu: klasiskais īsspalvainais un arvien lielāku popularitāti gūstošais garspalvainais vācu aitu suns, kura kažoks ir biezāks un prasa rūpīgāku kopšanu, īpaši Latvijas mainīgajos laika apstākļos. Visbiežāk sastopamā krāsa ir melna ar rudi brūniem, dzelteniem vai gaiši pelēkiem lāsumiem, taču sastopami arī pilnībā melni vācu aitu suņi.

Temperaments un uzvedība

Šīs šķirnes popularitātes pamatā ir tās izcilais vācu aitu suņa temperaments. Tas ir pašpārliecināts, līdzsvarots un ļoti lojāls savai ģimenei. Viņiem piemīt dabisks aizsardzības instinkts, taču tas izpaužas nevis kā nepamatota agresija, bet gan kā atturība pret svešiniekiem, līdz suns tos ir pieņēmis.

Šī šķirne veido ļoti ciešu saikni ar savu saimnieku un ir gatava darīt jebko, lai viņu iepriecinātu, kas padara apmācību procesu efektīvu. Tomēr šī dziļā pieķeršanās nozīmē arī to, ka sunim nepieciešama pastāvīga uzmanība un tas slikti panes vientulību, kas var izraisīt separācijas trauksmi. 

Viņu augstais intelekts un enerģijas līmenis prasa regulāru garīgo stimulāciju – garlaicība un fizisko aktivitāšu trūkums var novest pie nevēlamas uzvedības, piemēram, riešanas vai mantu graušanas.

Audzināšanas un šķirnes aprūpes padomi

Lai izaudzinātu paklausīgu un laimīgu suni, audzināšana jāsāk jau no mazotnes. Īpaši svarīga ir agrīna socializācija, iepazīstinot vācu aitu suņu kucēnus ar dažādām skaņām, vietām, cilvēkiem un dzīvniekiem. Veiksmīgas audzināšanas pamatā ir konsekvence un uz pozitīvu stimulēšanu vērstas apmācības.

• Veselība: lai gan šķirne ir izturīga, tai ir nosliece uz noteiktām ģenētiskām kaitēm. Izplatītākās vācu aitu suņa slimības ir elkoņu un gūžu displāzija, tāpēc ir kritiski svarīgi izvēlēties kucēnu no atbildīgas audzētavas, kur vecākiem veiktas nepieciešamās veselības pārbaudes. Tas bieži vien ietekmē to, kāda ir vācu aitu suņa cena, taču tas ir ieguldījums suņa nākotnē. Pareizi aprūpēta suņa vidējais dzīves ilgums ir no 9 līdz 13 gadiem.

• Uzturs: pilnvērtīga un sabalansēta vācu aitu suņa barošana ir labas dzīvnieka veselības un ilga mūža pamats. Aktīvam sunim nepieciešama augstas kvalitātes, profesionālā barība ar pietiekamu olbaltumvielu daudzumu, kas nodrošina enerģiju un palīdz uzturēt muskuļu masu. Kucēna vecumā jāizvēlas īpaši lielajām šķirnēm paredzēta barība, lai veicinātu veselīgu kaulu un locītavu attīstību. 

• Fiziskā slodze: šī ir ļoti aktīva šķirne, kurai nepietiek ar īsu pastaigu ap māju. Vācu aitu sunim nepieciešama intensīva fiziskā slodze vismaz 60–90 minūtes dienā. Tā var būt skriešana, garas pastaigas dabā, peldēšana vai aktīvas spēles, piemēram, bumbiņas ķeršana, kas palīdzēs uzturēt suni labā fiziskajā un garīgajā formā.

• Apmācība un socializācija: agrīna un nepārtraukta apmācība ir obligāta, lai izveidotu uzticamu un kontrolējamu kompanjonu. Šo suņu augsti attīstītā inteliģence ļauj ātri apgūt komandas, taču prasa arī konsekvenci no saimnieka puses. Socializācijai jābūt plašai, lai suns justos komfortabli dažādās situācijās un neizaugtu bailīgs vai pārlieku aizdomīgs.

• Apmatojuma kopšana: vācu aitu suņiem ir biezs, divslāņu apmatojums, kas mainās sezonāli un intensīvi. Lai samazinātu izkritušās vilnas daudzumu mājoklī un uzturētu kažoku veselīgu, suns ir jāķemmē vismaz 2–3 reizes nedēļā. Apmatojuma maiņas periodos pavasarī un rudenī to var nākties darīt katru dienu.

BUJ

1. Cik ilgs ir vācu aitu suņa dzīves ilgums? 

Vidējais vācu aitu suņa dzīves ilgums ir 9 līdz 13 gadi, ko būtiski ietekmē pareiza barošana, regulāras fiziskās aktivitātes un savlaicīga veterinārā aprūpe.

2. Vai vācu aitu suns ir piemērots ģimenei ar bērniem? 

Jā, pareizi socializēts un apmācīts vācu aitu suns ir lielisks kompanjons un sargs ģimenei ar bērniem, pateicoties savam lojālajam un pacietīgajam temperamentam.

3. Kādas ir galvenās atšķirības starp garspalvaino un īsspalvaino vācu aitu suni? 

Galvenā atšķirība ir kažoka garums un biezums, kas garspalvainajai šķirnei prasa rūpīgāku kopšanu, taču rakstura un temperamenta ziņā būtiskas atšķirības nenovēro.