Šķirnes apraksts

Šeltijs - vizuāli samazināta kollija kopija - nav Lesijas radinieks. Tā dzimtene ir Šetlendas salas, kas devušas pasaulei arī mazos un niķīgos ponijus un slavenas ar saviem aitu ganāmpulkiem. Tā ir patstāvīga šķirne. Iespējams, ka senatnē Šetlendu salās tika ievesti kolliji un, atlasot pašus mazākos kollijus, tika iegūta šī šķirne.

Šeltijus bieži vien jauc ar kolliju kucēniem. Jezgai ir sena vēsture - daudzus gadus atpakaļ britu suņaudzētāji radīja miniatūros kollijus, kurus eksponēja vienā ringā ar šeltijiem, tas radīja daudzas nesaskaņas. Vēlāk tika radīti pundurkolliji jeb toikolliji, kas padarīja situāciju vēl nesaprotamāku.

Pamazām salās šeltijus izkonkurēja augumā lielākie aitu suņi, jo tie labāk tika galā ar prāvo aitu noganīšanu. Tāpēc šeltijs ir pārvērties par mājas mīluli un adžiliti zvaigzni. Latvijā šeltiju popularitāte pamazām aug, tos iegādājas sportiski cilvēki, kas vēlas piedalīties ar saviem šeltijiem sacensībās.

Šeltiji ir ļoti aktīvi, temperamentīgi, draudzīgi pret visiem ģimenes locekļiem, svešiem cilvēkiem. Ļoti labi padodas apmācībai, jo suņi ir ļoti darbīgi un vienmēr gatavi fiziskām aktivitātēm. Labi kompanjoni garām pastaigām. Ātrums, veiklība, un apķērība ļauj šeltijiem labi startēt suņu veiklības sacensībās. Šeltijiem patīk daudz kustēties, taču, pietiekami nodarbināt, viņi lieliski jūtas arī pilsētas dzīvoklī. Augumā nelieli (35-37 cm).

Pēc rakstura ļoti saticīgs, sadzīvo ar citiem suņiem un mājdzīvniekiem. Vēlams daudz laika pavadīt svaigā gaisā. Kuplais kažoks lielas pūles neprasa - pietiek ar kārtīgu izsukāšanu pāris reizes nedēļā.

Reizēm mēdz izaugt lielāki, nekā standartā paredzēts.


Avots: Materiāla sagatavošanā izmantota "Suņu avīze", Endrjū De Prisko un Džeimsa B. Džonsona "Mazais suņu šķirņu atlass"