Jorkšīras terjers (Yorkshire Terrier)
Par spīti saviem nelielajiem izmēriem, Jorkšīras terjers ir ļoti enerģisks, drosmīgs, uzticams un gudrs. Suns ļoti pieķeras saimniekam, taču reizēm aizdomīgi uztver svešiniekus. Var būt pārdrošs pret svešiem suņiem un citiem dzīvniekiem. Citiem vārdiem sakot, viņam piemīt īsta terjera daba. Jorkšīras terjeri viegli pakļaujas dresūrai, taču mēdz būt spītīgi.
Šķirnes apraksts
Jorkšīras terjers izceļas ar sevišķi garu, zīdainu apmatojumu tēraudzilā krāsā uz ķermeņa un astes un zeltaini rudā krāsā uz galvas. Jorkšīras terjeram ir plakana, taisnstūra formas galva, vidēja garuma purns, melns degungals, pareizs sakodiens un zobi. Acīm piemīt izteikti dzīvīga izteiksme, ausis V-formas, stāvošas. Kājas taisnas, ķepas apaļas, nagiem jābūt melniem. Galvas apmatojums ir tik garš, ka nepieciešams to atsiet ar lenti, lai tas netraucētu sunim ēst un redzēt. Ja suns netiek izstādīts, apmatojumu mēdz arī īsi apgriezt.
Uzvdedība un raksturs
Par spīti saviem nelielajiem izmēriem, Jorkšīras terjers ir ļoti enerģisks, drosmīgs, uzticams un gudrs. Suns ļoti pieķeras saimniekam, taču reizēm aizdomīgi uztver svešiniekus. Var būt pārdrošs pret svešiem suņiem un citiem dzīvniekiem. Citiem vārdiem sakot, viņam piemīt īsta terjera daba. Jorkšīras terjeri viegli pakļaujas dresūrai, taču mēdz būt spītīgi.
Šai šķirnei nepieciešama ļoti liela cilvēka uzmanība. Jorkšīras terjers var pildīt arī sargsuņa funkciju, skaļi brīdinot saimnieku, ja kāds tuvojas viņa teritorijai. Viņš var kļūt īgns, ja tiek nobiedēts vai nokaitināts, taču parasti Jorkšīras terjers ir ļoti mīļš un rotaļīgs. Jorkšīras terjeram patīk riet, taču viņu vienkārši var iemācīt to nedarīt.
Augstums (skaustā): 20-24 cm
Svars (maksimālais): 3.2 kg
Veselības problēmas
Viegli saķert bronhītu, jau agrā jaunībā iespējamas problēmas ar zobiem, novērota slikta anestēzijas panesamība un jūtīgs zarnu trakts. Novērotas arī problēmas ar mugurkaulu, kas reizēm var novest pat pie pakaļkāju paralīzes. Kritieni un neveiksmīgi lēcieni var viegli izraisīt kaulu lūzumus. Kucēm mēdz būt smagas dzemdības. Ja Jorkšīras terjers dēļ izstāžu karjeras un mēģinājuma sasniegt pēc iespējas mazāku svaru netiek pienācīgi barots, vērojamas nopietnas veselības, kā arī uzvedības problēmas. Jorkšīras terjeru ieteicams barot ar sauso barību, kas nodrošina ne tikai pilnvērtīgi uzturu, bet arī veselus un spēcīgus zobus. Zobus vajadzētu regulāri tīrīt pie vetārsta, lai nerastos infekcija un tos nenāktos pāragri zaudēt.
Dzīves apstākļi
Piemērots dzīvei dzīvoklī. Viņš ir ļoti aktīvs arī iekštelpās un var viegli iztikt bez sava pagalma. Jorkšīras terjers ir jūtīgs pret aukstumu un dod priekšroku siltam klimatam.
Aktivitātes: Jorkšīras terjers ir mazs, taču ļoti aktīvs suns, kuram ir nepieciešamas pastaigas vismaz reizi dienā. Ja tas netiek darīts un Jorkšīras terjeram visa dzīve ir jāpavada iekštelpās, parasti vērojamas uzvedības problēmas.
Dzīves ilgums: 12-15 gadi.
Kopšana: Jorkšīras terjera apmatojumam nepieciešama regulāra kopšana. Ja tas ir īsi apgriezts, pietiks ar ķemmēšanu reizi nedēļā. Pieres apmatojums parasti tiek atsiets ar bantīti. Ja suns tiek izstādīts, spalvas kopšanai jāvelta daudz vairāk laika. Nedrīkst aizmirst regulāru zobu tīrīšanu. Kā priekšrocību var minēt faktu, ka Jorkšīras terjers praktiski nemet spalvu.
Šķirnes vēsture
Šī šķirne ir apmēram 100 gadus veca, taču tās izcelsme nav līdz galam noskaidrota. Sākotnēji Jorkšīras terjers bija tikai un vienīgi medību suns, kurš bija neaizvietojams žurku, āpšu un lapsu medībās. Šķirne tika radīta Ziemeļanglijā un visticamāk, tās radītāji nevēlējās izpaust, kā šķirne radīta, lai neveidotu lieku konkurenci. Taču skoti, veidojot šo šķirni, aizsākuši arī vairāku citu mūsdienās populāru šķirņu selekciju, tai skaitā skaiterjeru, Maltas zīda sunīti un vairākas citas šķirnes. Sākotnēji Jorkšīras terjera izmēri bija krietni lielāki salīdzinot ar to, kādu mēs šo suni pazīstam šodien. Taču pārojot ar vien mazāka un mazāka auguma indivīdus, suņa izmēri ar gadiem ir krietni sarukuši. Šķirne no mednieka ir pārvērsta gandrīz vai par modes aksesuāru. Pirmais Jorkšīras terjers ar šodienai atbilstošu eksterjeru un temperamentu, tika izstādīts kādā suņu izstādē 1870. gadā.
Jorkšīras terjers ir nācis no Lielbritānijas un citu suņu šķirņu pulkā izceļas ar sevišķi garu un zīdainu apmatojumu, kas labi koptiem izstāžu suņiem sniedzas līdz pat zemei. Šie terjeri ir vieni no vismazākajiem augumā - ideāli 20-24 cm, to svars ne lielāks par 2,8 kg. Zīdainais apmatojums uz galvas ir zeltaini ruds, bet uz ķermeņa pieaugušam dzīvniekam - tēraudpelēks.
Par Jorkšīras terjera dzimteni var uzskatīt Ziemeļanglijas pilsētu nabadzīgākos rajonus. 18. gadsimta beigās nabadzīgākajiem iedzīvotājiem bija liegts turēt lielus suņus, lai tos nevarētu apmācīt malumedniecībai. Strādnieku vidū biežāk varēja sastapt neliela auguma suņus, kuri līdz ar jaunas darbavietas meklējošiem saimniekiem nonāca Jorkšīras grāfistē. Mazie suņi pārsvarā nodarbojās ar žurku medībām. Ar laiku šajā reģionā tika izaudzēti atšķirīga tipa suņi, kas vēlāk kļuva par patstāvīgu šķirni.
Standarts nenorāda šīs šķirnes suņu augumu, ilgu laiku selekcijā tika izmantoti arvien mazāka auguma dzīvnieki, kas ietekmēja veselību. Mūsdienās Jorkšīras terjeri tiek turēti vienīgi kā istabas suņi, lai gan sirds dziļumos tie paliek īsti terjeri - drosmīgi un patstāvīgi. Jorkšīras terjeri ir enerģiski, rotaļīgi un nelaiž garām iespēju pamedīt kādu peli.
Jorkšīras terjers ir možs, gudrs, mīlīgs suns, parasti piesardzīgs, taču brīžiem mēdz būt pārdrošs pret citiem suņiem. Ar citiem dzīvniekiem un cilvēkiem sadzīvo labi, ja vien netiek pārkāptas to teritorijas robežas. Pateicoties nelielajiem izmēriem, šie suņi ir ideāli piemēroti turēšanai pilsētas apstākļos, saimniekam tos ir iespējams ņemt līdzi visās savās gaitās.
Materiāla tapšanā izmantoti interneta resursi: www.dogbreedinfo.com, "Suņu avīze".
