Īru vilku suns (Irish Wolfhound)
Īru vilku suns klasificējams pie reto suņu šķirnēm, tomēr pateicoties šķirnes īpašībām: varena un impozanta āriene, līdzsvarots temperaments, īpaša pieķeršanās bērniem un teicama spēja sadzīvot ar citiem dzīvniekiem, pat šauros apstākļos (piemēram, mazā dzīvoklī), šīs šķirnes suņi kļūst arvien populārāki.
Šķirnes apraksts
“Gribu tev uzdāvināt suni, ko atvedu no Īrijas. Suns ir milzīgs un līdzvērtīgs cilvēkam. Bez tam viņam piemīt cilvēcisks saprāts, viņš rej tikai uz taviem ienaidniekiem, bet nekad – uz draugiem. Viņš izprot cilvēka mīmiku un šī cilvēka attieksmi pret tevi. Viņš tevis dēļ būs gatavs iet nāvē.” Islandiešu sāga "Niala" (970-1014.g.)
Sensenos laikos zaļajā Eranas salā dzīvoja daiļā īru princese un kāds viltīgs druīds, kurš cīnījās par daiļavas sirdi. Simtiem reižu jauneklis krita ceļos princeses priekšā, bet tik pat reižu princese viņu atraidīja. Kad viņš zaudēja cerības iekarot princeses sirdi, druīds dusmās pārvērta meiteni par milzīgu suni. Bet princesei bija aukle, kura pēdējā mirklī paspēja piebilst, ka princese atkal pārtaps par cilvēku vien tad, kad būs dzemdējusi bērnu – kad būs dzemdējusi kucēnu. Un tā, princese laida pasaulē divus kucēnus- puisīti, kuru nosauca par Branu un meitenīti Skolanu, tā atkal pārtopot par cilvēku. Bet Brans un Skolana lika pamatus apbrīnojamo īru vilku suņu ciltij, kuri gan izskatās milzīgi un nikni, bet patiesībā šo suņu krūtīs pukst maiga sirds, tiem piemīt gandrīz cilvēcisks saprāts, bet to miesās plūst īru karaliskās asinis.
Milzīgie suņi ar iespaidīgo ārieni (dabas pētnieks Bifons atzīmējis īru vilku suņa skausta augstumu 150cm), kuriem piemita arī liels spēks , nevarēja negūt panākumus. Parastajiem ļautiņiem bija aizliegts turēt KU, kas nozīmēja “milzīgs suns”. Nepakļaujoties regulai, draudēja nāvessods. Lielie suņi bija augstmaņu privilēģija. Īrijas pirmo karaļu ģerbonī bija attēlotas trīs lietas: āboliņa lapiņa, arfa un īru vilku suns, bet apakša devīze vēstīja: “Kamēr raugies- maigs, ja nesapratīsies –traks”. Suņus lutināja un ļāva gulēt karaļu gultās, tie dzīvoja savu saimnieku, aristokrātu, pilīs un vienmēr piedalījās arī saimnieku rīkotajās dzīrēs. Īru vilku suņus dāvināja Anglijas un Vācijas karaļiem. 1615. gadā suņi tika uzdāvināti Lielajam Mogolam. 17.gadsimtā Īrijā tika nomedīts pēdējais vilks un medības ar Īru vilku suņu piedalīšanos sāka apsīkt. 1652. gadā Kromvels pieņem likumu, kurš aizliedz īru vilku suņus izvest no Īrijas. Laikam ritot, īru vilku suņi pamazām izzūd. Vien pateicoties tādiem entuziastiem kā īru suņu audzētājam Ričardsonam, seram Džonam Paueram Kalifornijā un Britu armijas kapteinim Džordžam A. Greiemam (viņš 1885. gadā izstrādājis pirmo šķirnes standartu, kuru lieto līdz pat šodienai), šķirne tika atkal atjaunota. Pateicoties minētajiem entuziastiem, mēs šodien varam priecāties par šiem suņu pasaules gigantiem.
Īru vilku suns klasificējams pie reto suņu šķirnēm, tomēr pateicoties šķirnes īpašībām: varena un impozanta āriene, līdzsvarots temperaments, īpaša pieķeršanās bērniem un teicama spēja sadzīvot ar citiem dzīvniekiem, pat šauros apstākļos (piemēram, mazā dzīvoklī), šīs šķirnes suņi kļūst arvien populārāki.
Milzīgie suņi ir bez gala padevīgi un mīļi ģimenē, pret svešiem izturas nicinoši , tie nekad pirmie neuzbrūk un tikai reālas briesmas mīļotajam saimniekam var to izsist no līdzsvara, bet pat tādā gadījumā viņš apzināsies savu spēku un nenogalinās pretinieku. Nebūdams sargsuns, tas ir uzticams sava nama sargs. Nelūgtam viesim pietiek vien ieraudzīt šo “sunīti” un, ja vēl izdzird rūkšanu- zemu un piesmakušu, kas līdzinās lāča rūcienam, lai tas atsacītos no saviem nodomiem, lai kādi tie arī būtu bijuši.
Īru vilku suņi ir tipiski mājas suņi, bet tiem ir nepieciešamas arī regulāras pastaigas, kuru laikā suns var izskrieties neesot pavadā. Suns labprāt okupēs ērtu paklājiņu pie kamīna, bet viņu būs grūti noturēt, ja tiks dota komanda “Brīvi!”
Kā jau minēju, suņi labi saprotas ar bērniem, tomēr pieaugušajiem ir jākontrolē bērnu- suņa attiecības. Aizraujoties ar “spēļmantiņu- milzi”, bērni var nejauši tam nodarīt pāri. Tas sunim gan neko daudz neskādēs, taču atbrīvojoties no nepatīkamā, viņš nejauši var bērnu pagrūst vai tam uzkāpt virsū.
Īru vilku suņu audzētāji labi izjūt savu suņu neatkārtojamo raksturu un spēju būt labam sabiedrotajam. Suns labprāt dosies jums līdzi ceļojumā, labprāt dzīvos gan mājā, gan dzīvoklī, gan lauku sētā, nekad netraucēs ģimenes mieru.
Tas, kuram bijis īru vilku suns, vairs nekad no šīs šķirnes nešķirsies, tāpat kā īru vilku suns visu savu suņa mūžu būs uzticīgs savam saimniekam un viņa ģimenei.
Lai īru vilku suns būtu pilnīgi laimīgs, tam nepieciešama māja un ģimene.
Avots: Aprakstu sagatavoja audzētavas “Vējgari” īpašniece Tatjana Podolaka, latviski tulkoja I.Līpīte
