Šķirnes apraksts

Ļoti sena šķirne. Tās sākumi meklējami Āzijā. Hau dinastijas kapenēs atrastās māla figūras neapstrīdāmi pierāda, ka jau pirms 1000 gadiem dzīvojuši suņi ar tipiskām čau-čau pazīmēm. Domājams, ka šķirnes īstākā dzimtene ir Mandžūrija, kur šos suņus galvenokārt izmantoja medībās. Ķīnā tos audzēja kā kažokādu dzīvniekus un jūdza arī kamanās. Valdnieku pilīs čau-čau audzēja kopā ar ārkārtīgi saudzētajiem, sargātajiem un lolotajiem pekiniešu šķirnes sunīšiem. 1887. gadā angļu augstmanis Lousdeilas grāfs atveda pirmo čau-čau uz Eiropu, lai to uzdāvinātu savai līgavai. Šķirne ātri iemantoja popularitāti, un jau 1895. gadā Kennelklubs atzina čau-čau par patstāvīgu šķirni. Bija radies jauns modes suns. Kopš tā laika interese par šo šķirni pieaugusi visā pasaulē.

Čau-čau ir masīvs, spēcīgs suns, 45-53 cm augsts, ar vairākām ļoti specifiskām iezīmēm, pie kurām pieskaitāms ļoti platais priekšplecs, mazās, stipri slīpās acis un virs tām vertikāla grumba pierē, gandrīz taisnās pakaļkājas, bet galvenā īpatnība - zili melnā mēle. Piedevām nedrīkst aizmirst kuplās krēpes un izcili biezo kažoku ar bagātīgo pavilnu. Kažoks ir melnā, dzeltenrudā, bēšā, zilganpelēkā, palsi rudā un baltā krāsā. Plankumi nav atļauti.

Pēc dabas čau-čau ir pieticīgs un mierīgs, ļoti atturīgs, varētu pat teikt - sevī ierāvies. Tas nav suns, ar ko bērniem uzsākt rotaļas. Par dažiem suņiem mēdz sacīt - viena cilvēka suns. Tāds ir arī čau-čau, kas īsti pieķeras vienīgi savam saimniekam, toties tam - līdz pēdējam elpas vilcienam. Nepadodas nekādām dresūrām, bet tā kā šis suns ir savrupnieks un galējs individuālists, kautiņos ar citiem suņiem neielaižas, tad arī nedresēts nav sociāli bīstams.


Avots: Materiāla sagatavošanā izmantota Helmas Lapiņas grāmata "Suns, kuru mīlam"