LIELAIS BUČUMŪLIS STAFORDŠĪRAS BULTERJERS
Nupat Dino Zoo veikala pārdevēja Arita Červinska atzīmēja gada jubileju savām “fantastiskajām Stafordšīras bulterjera meitenītēm” - Roksijai un Rinitai. “Bija meiteņu ballīte kopā ar trešo māsiņu, brālīši diemžēl netika, jo dzīvo Lietuvā un Dānijā,”
Interesanti fakti:
- Bulterjerus senāk izmantoja asiņainās izklaidēs - cīņās ar buļļiem, kā arī suņu cīņās. Kad tās aizliedza, sākās selekcija, izskaužot agresivitāti.
- Briti oficiāli atzina Stafordšīras bulterjera šķirni 1935. g. neparastos apstākļos – nebija vēl ne šķirnes kluba, ne standarta, ko noformēja mēnesi vēlāk. Amerikāņi šķirni atzina 1975. g.
- Daudzās valstīs Stafordšīras bulterjers pieder pie suņiem, uz kuriem attiecas likuma ierobežojumi vai aizliegums ievešanā, vairošanā un turēšanā. Latvijā tāda likuma nav.
Nupat Dino Zoo veikala pārdevēja Arita Červinska atzīmēja gada jubileju savām “fantastiskajām Stafordšīras bulterjera meitenītēm” - Roksijai un Rinitai. “Bija meiteņu ballīte kopā ar trešo māsiņu, brālīši diemžēl netika, jo dzīvo Lietuvā un Dānijā,” stāsta Arita. Tie ir pirmie suņi viņas mūžā.
Stafordšīras bulterjers ir Latvijā reta šķirne – kāpēc izvēlējāties tieši šos suņus?
Suni vēlējos jau ļoti sen, tikai nezināju – kādu. Par Stafordšīras bulterjeriem uzzināju tikai pirms trim gadiem. Redzēju bildēs: o, smuks sunītis, bet nē, nē - ne priekš manis, izskatās biedējoši. Gribējās kaut ko mazu, pūkainu - smukuma sunīti. Taču tad tikos ar šiem suņiem, un viņi mani “paņēma” ar savu uzvedību, aktivitāti, mīlestību, skaistumu. Tomēr suņu iegāde bija ilgs un pārdomāts lēmums. Šādus suņus nevar iegādāties tikai tāpēc, ka tie izskatās skaisti un iespaidīgi, vai tāpēc, ka tā ir reta šķirne.
“Stafi” un bulterjeri asociējas ar agresīviem, bīstamiem suņiem - vai esat izjutuši bailes no apkārtējiem?
Jā, ļoti daudzi šos suņus uzskata par biedu. Par cīņas suņiem, kas tie arī kādreiz bija. Šis stereotips ir palicis. Diemžēl. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēki jau bļauj pa gabalu, lai savācu “savus asins suņus”. Kā tādus vispār varot turēt! Bet ir arī izglītotāki – jautā, izrāda interesi. Tobrīd, protams, viņi saņem lielu buču no manām meitenēm!
Patiesībā Stafordšīras bulterjeri ir lieli “bučumūļi”.
Oi, jā, par bučām mūsu mājās nevar sūdzēties! Rinta ir mazliet ieturētāka, bet Roksija būs virsū, kā tikai pietupsies vai apgulsies, un, kamēr nebūsi sabučots, prom netiksi. Meitenes nekad nepalaidīs garām iespēju samīļot. Uz ielas arī gatavas visus sabučot, bet apkārtējie to var nesaprast. Taču viņas visu to dara ar mīlestību. Un bērnus dievina. Ieraugot pagalmā bērnus spēlējamies, no priekiem nezina, kur likties.
Uzskata, ka lielā draudzīguma dēļ viņi nav piemēroti sargsuņa lomai, lai gan, izpatīkot saimniekam, var izrādīt agresiju.
Atkarīgs no tā, ko saimnieks sunim māca. Suņi ir jāmāca, tiklīdz tie ienāk ģimenē. Svarīgi jau no mazotnes radināt kontaktēties ar citiem suņiem un socializēt: iet cilvēkos, doties kopā izbraucienos, aicināt ciemiņus viņu teritorijā. Darīt visu, lai viņi saprastu, kā jāuzvedas attiecīgā situācijā. Suņu skola nāk tikai par labu gan saimniekam, gan sunim. Roksija ir gājusi skolā, mums uz ielas nav nekādu problēmu ar paklausību; viņa ļoti ātri visu mācījās un saprata. Rinītis ir spītniece – klausa, bet reizītēm to negribas. Katram sunim ir savs raksturs, bet ar pacietību un mīlestību tiekam galā ar visu.
Šiem suņiem esot reta īpašība – viņi viegli adaptējas jaunā mājā un pat pie jauna saimnieka. Diemžēl to izmanto daudzi suņu zagļi.
Es neteiktu, ka viņi ātri pierod pie jauniem saimniekiem, manējās ļoti mīl savu ģimeni un uzmana savējos. Pārdzīvo, ja kāds no ģimenes locekļiem nav mājās vai aiziet kaut vai uz veikalu.
Strādājot Dino Zoo, tiešām esmu dzirdējusi ne reizi vien par suņu zagšanu. Cilvēki stāsta, ka piebrauc mašīna un savāc viņu četrkājaino draugu. Tāpēc mēs esam piesardzīgi, turklāt šī šķirne ir reta Latvijā.
Pašlaik šī šķirne kļūst aizvien populārāka izstādēs – jūs arī piedalāties?
Meitenēm ir ļoti skaisti vecāki. Titulēti un laba rakstura. Man gribējās pamēģināt, kā tas ir: būt izstādē un pašai izvest suni, jo iepriekš biju tikai skatījusies no malas. Tā nu braucam uz izstādēm. Vēl ļoti daudz jāmācās gan viņām, gan man. Meitenēm - kā jau bērniem. Visu mākam, bet ja apnīk, negribas klausīt – tad nu ringā negājām smuki. Nekas, darīsim pareizi citu reizi.
Stafordšīras bulterjeri esot ļoti “pieklājīgi” pret saviem sugas brāļiem – nav agresīvi, par spīti savas šķirnes vēsturei.
Manas meitenes sadzīvo labi, uzrūc viena otrai reizēm kādas mantiņas dēļ, bet - kā jau bērni - spēlējoties aizmirst, ka jādala teritorija vai mantas. Ieraugot svešus suņus, grib ar tiem dauzīties, bet ja suns reaģē agresīvi, ejam prom - nav labi “stafos” izraisīt dusmas, pēc tam tie visu laiku var reaģēt negatīvi.
Selekcijas ceļā šī šķirne no cīņas suņiem izveidota par kompanjona suņiem – vai tie der visiem?
Nē, diemžēl šie suņi nav domāti visiem. Ģimenēs ar bērniem tie labi iedzīvosies, jo mīl bērnus. Taču neieteiktu veciem cilvēkiem. “Stafiņiem” pastāvīgi vajag izlādēt enerģiju. Mūsu dienas kārtībā ir rīta pastaiga - 20 minūtes, pusdienas laikā - viena vai divas stundas pie ūdens, peldes un vakara skrējiens. Brīvdienas pavadām laukos, kur meitenes skrien visu dienu. Šādu suņu saimniekiem pašiem ir jābūt aktīviem - jo sportiskāki, jo labāk. Šie suņi neļauj sēdēt uz vietas, un tas nāk par labu arī saimniekam.
Tātad suņu meitenes ir nākušas par labu?
Es ar savu izvēli esmu pilnīgi apmierināta, nevaru vairs iedomāties dzīvi bez viņām! Kopš viņas ienāca manā dzīvē, mājās netrūkst mīlestības un aktivitātes. Ir mīļi, kad no rīta kāda ielec gultā un sāk dot bučas. Viņas smaida, un to var redzēt, jo viņām ir liela mute. Daudzi viņas sauc par smaidīgajiem sunīšiem. Domāju, pienāks laiks, kad cilvēki būs vairāk informēti un sapratīs, ka “stafiņi” ir draudzīguma iemiesojumi.
