Labdien! Mums ļoti sasāpējusi problēma. Pirms gada paņēmām pieaugušu, aptuveni 5gadīgu, runcīti (izkastrētu) no ielas. No sākuma bija ļoti bailīgs, bet pēc pāris mēnešiem pierada pie mums un viss bija kārtībā, ļoti mīļš. Pagājušā gada rudenī darbā pieklīda kaķenīte, nesterilizēta, varētu būt pusgadu veca, ļoti izkāmējusi, bet ar cilvēkiem droša. Nedēļu barojām un sapratām, ka darbā viņai nebūs īsti labi un paņēmām pie sevis mājās. Vērojām abu kaķu reakciju. Runcītis no sākuma bija nedaudz izbrīnīts, bet tajā pašā dienā bija skaidrs, ka ir pieņēmis jauno iemītnieku, nekādu agresijas izpausmju, tieši otrādi, bija draudzīgs. Kaķenīte arī it kā iejutās, bet no sākuma izrādīja nelielu agresiju pret mani, bija grūti paglaudīt, uzreiz koda, arī pret runcīti nebija draudzīga. Ļoti viņu lutinājām, pēc nedēļas saprata, ka nevēlam viņai sliktu, nenesīsim prom un vairs neskrāpēja, palika ļoti mīlīga. Cerējām arī, ka pret runcīti nebūs agresīva, bet nekā.. Vēl pēc nedēļas viņai sākās meklēšanās laiks. Tajā laikā, protams, nekādu agresijas izpausmju nebija. Bet kā kaķu laiks pagāja, tā atkal tie paši niķi - tiklīdz redz kā otrs kaķis pārvietojas, tā skrien pakaļ un sit ar ķepu (runcis gan neatbild ar to pašu, vienkārši skrien prom vai paceļ ķepu). Pēc nedēļas aizvedām kaķenīti sterilizēt. Domājām, ka šoreiz gan viss būs kārtībā. Pēcoperācijas periodā bija mierīgāk, bet pēc tam atkal viss no jauna. Ja nolieku viņus abus blakām, tad nekas nenotiek, arī guļ viņi bieži burtiski blakus, bet kolīdz runcītis kaut kur sāk iet vai skriet, tā brūk virsū, reizēm pat tad, kad guļ (tas gan ļoti reti). Tādas saķeršanās ir vismaz 10, katru dienu, ļoti žēl runcīša, viņš ir lielā stresā. Kā mums vajadzētu rīkoties šajā situācijā?
Отвечает Фелинолог, Фелинолог
