Sirdsapziņa. :(
Sākšu ar to,ka manai māsai pirms 6 gadiem uzdāvināja draudzene pundurtrusenīti-Bucīti.Par cik,mana māsa bieži nebija mājās,rūpes par trušuku uzņēmos es(tad man bija 11 gadi).
Trusenītei vienu laiku sākumā bija dīvainas kājiņas,domājām ,ka mazliet pamežģījusi lecot gultā,bet tas bija sīkums,jo drīz vien pārgāja tas.Jau kopš dzimšanas,cik sapratām un ārsts teica,viņai nebija attīstījušies augšējie zobiņi,tāpēc,apakšējie ar laiku bija jānovīlē pie vetārsta. Lecinājām arī vairākas reizes,nekas nesanāca.Tā pagāja laiks...bet tad,pagāšgad janvāra beigās (tad viņai varēja būt 5 vai 6 gadi)viņa palika ļoti vāja,kaut ēda. Vēlāk,viņai viena kājiņa takā”iekrita”uz iekšu puncī.Viņa bieži ejot krita.Mēs dzīvojam laukos,un pie vetārsta nesanāk aizbraukt,un vietējais vetārst ir ļoti aizņemts,un līdzekļi mums arī diez ko daudz nebija,lai varētu domāt par operācijām vai ko tādu. Runājot ar mammu nolēmēm viņu nemocīt un iemidzināt.Tad pienāca liktenīgā diena,kad man bija mammai jāsaka,vai to darīt vai nē,jo tad jāsaszvanās ar ārstu. Skatoties uz trusenīti,man ļoti negribējās to darīt,jo bija ļoti mīļa,bet...negribēju,lai viņa mokā. Tāpēc...iemidzinājām. Vetārsts tikai jautāja,kāpēc gribam viņu iemidzināt,tad pateicām un viņš to izdarīja. Ir pagājis vairāk kā gads,un ik reiz viņu atceroties man asaras saskrien acīs,arī tagad,jo man liekas,ka tomēr tā nevajadzēja darīt,un ja nu viņai paliktu labāk? Ja nu es viņai atņēmu par ātru dzīvību? Es gribētu,lai jūs man pasakiet,vai tā bija pareizi vai nepareizi-iemidzināt viņu,un ko varēja darīt savādāk.
Liels paldies.
Отвечает Ветеринарный врач, Ветеринарный врач
Jautājums:
Sākšu ar to,ka manai māsai pirms 6 gadiem uzdāvināja draudzene pundurtrusenīti-Bucīti.Par cik,mana māsa bieži nebija mājās,rūpes par trušuku uzņēmos es(tad man bija 11 gadi).
Trusenītei vienu laiku sākumā bija dīvainas kājiņas,domājām ,ka mazliet pamežģījusi lecot gultā,bet tas bija sīkums,jo drīz vien pārgāja tas.Jau kopš dzimšanas,cik sapratām un ārsts teica,viņai nebija attīstījušies augšējie zobiņi,tāpēc,apakšējie ar laiku bija jānovīlē pie vetārsta. Lecinājām arī vairākas reizes,nekas nesanāca.Tā pagāja laiks...bet tad,pagāšgad janvāra beigās (tad viņai varēja būt 5 vai 6 gadi)viņa palika ļoti vāja,kaut ēda. Vēlāk,viņai viena kājiņa takā”iekrita”uz iekšu puncī.Viņa bieži ejot krita.Mēs dzīvojam laukos,un pie vetārsta nesanāk aizbraukt,un vietējais vetārst ir ļoti aizņemts,un līdzekļi mums arī diez ko daudz nebija,lai varētu domāt par operācijām vai ko tādu. Runājot ar mammu nolēmēm viņu nemocīt un iemidzināt.Tad pienāca liktenīgā diena,kad man bija mammai jāsaka,vai to darīt vai nē,jo tad jāsaszvanās ar ārstu. Skatoties uz trusenīti,man ļoti negribējās to darīt,jo bija ļoti mīļa,bet...negribēju,lai viņa mokā. Tāpēc...iemidzinājām. Vetārsts tikai jautāja,kāpēc gribam viņu iemidzināt,tad pateicām un viņš to izdarīja. Ir pagājis vairāk kā gads,un ik reiz viņu atceroties man asaras saskrien acīs,arī tagad,jo man liekas,ka tomēr tā nevajadzēja darīt,un ja nu viņai paliktu labāk? Ja nu es viņai atņēmu par ātru dzīvību? Es gribētu,lai jūs man pasakiet,vai tā bija pareizi vai nepareizi-iemidzināt viņu,un ko varēja darīt savādāk.
Liels paldies.
Atbilde:
izlasot Tavu vēstulīti, gribu teikt, ka neko nepareizu neizdarīji un pārmetumos nevajag dzīvot. Trusīte bija slima (ņemot vērē aprakstītās pazīmes). Ja grauzējiem ir problēmas ar zobiņiem agrāk vai vēlāk no tā cieš gremošana un trusis nav dzīvotājs. Uzskatu, ka Tav lēmums bija pareizs un trusītim arī tā labāk. Domā labas domas, ka tagad tavs mazais mīlulis ir debesu pļavās, kur kārtīgi var izskrieties un ēst sulīgas pienenes :-))).
